Daudzos amata zvērestos ir teksts “Es, ________ zvēru (vai apliecinu)…” Kad cilvēki dod šādu zvērestu, viņiem ir iespēja izvēlēties starp zvērestu vai apstiprināšanu atkarībā no dzīvesvietas reģiona. Ja kāds izvēlas apliecināt, nevis zvērēt, zvērestu labāk sauc par apstiprinājumu. Atšķirība starp abiem var šķist smalka, taču dažiem cilvēkiem tā ir ārkārtīgi svarīga. Tā joprojām ir problēma dažos pasaules reģionos.
Daži kristieši dod priekšroku teikt “es apliecinu”, nevis “es zvēru” Mateja grāmatas sadaļas dēļ, kurā teikts, ka Kristus ir īpaši ieteicis saviem sekotājiem nezvērēt. Kvekeri, menonīti un dažu citu kristiešu sektu locekļi izvēlas nezvērēt, jo viņi stingri tic, ka vienmēr jāsaka patiesība, un uzskata, ka zvērēšana teikt patiesību ir pretrunā viņu reliģiskajām vērtībām, jo tas liek domāt, ka viņi varētu melot reizes.
Cilvēki ir devuši zvērestu tūkstošiem gadu, un jautājums par apliecināšanu, nevis zvērestu, īsti sāka aktualizēties tikai 1600. gados, kad kristīgā baznīca sazarojās ar daudzām atšķirīgām sektām un daži drosmīgi ateisti sāka būt atklātāki. par viņu pārliecību. Kvekeri īpaši tika vajāti par atteikšanos zvērēt, un viņiem tika liegts ieņemt valsts amatus un viņi nevarēja liecināt tiesā savas reliģiskās pārliecības dēļ.
Sāka ierosināt apstiprinājuma alternatīvu, un viens no pirmajiem likumiem to skaidri atļāva Anglijā. Laika gaitā konvencija piedāvāt abas izvēles kļuva diezgan izplatīta, un valoda “zvēr (vai apliecināt)” tika ierakstīta tieši daudzu amata zvēresta tekstā. Tomēr apliecināšana nav iespējama visā pasaulē, un tas var kļūt par problēmu, ja kādam no kultūras vai reliģiskās izcelsmes, kas aizliedz zvērestu, ir pienākums liecināt valstī, kurā apliecinājumi netiek pieņemti.
Pastāv dažādas konvencijas par lēmumu apstiprināt, nevis zvērēt. Dažos reģionos tiek pieņemts, ka kāds zvērēs, un, skaļi nolasot zvēresta tekstu, drīkst pieminēt tikai šo daļu. Ja kāds šajos gadījumos vēlas dot apliecinājumu, nevis zvērestu, viņam par to jāinformē persona, kas sniedz apliecinājumu, pirms tas notiek. Dažos reģionos kādam ir arī jāsniedz pamatojums, lai dotu priekšroku apliecinājumam. Piemēram, kvēkers teiktu, ka viņš vai viņa iebilst pret zvērestu reliģisku iemeslu dēļ.