Narvalis ir mazs, rets polārvalis ar ļoti garu (~7-10 pēdu jeb 2-3 metrus) zobu, kas atgādina teiksmainā vienradža ragu. Tas ir izmantots, lai greznotu pilis un karalisko scepteru visā pasaulē, no Anglijas līdz Japānai. Ir (nepatiesi) teikts, ka narvaļa zemes zobs izārstē dažādas slimības. Bet vēl nesen šī zoba funkcija ir bijusi noslēpums – tā evolūcijas līdzekļi ir pretrunā parastajiem zīdītāju zobu attīstības modeļiem.
2005. gadā Hārvardas Zobārstniecības skolas pētnieks Martins Nweeia noteica zoba funkciju. Tā darbojas kā sarežģīta hidrodinamiskā sensora ierīce, kas spēj izmērīt temperatūru, ūdens daļiņu blīvumu, sāļumu un citu informāciju. Lai gan varētu iedomāties, ka zobs, kas izskatās pēc raga, ir stingrs, tam ir smalka, ar membrānu pārklāta virsma, kas piesātināta ar miljoniem maņu nervu. Šie neironu tīkli ieplūst tieši narvaļa centrālajā nervu sistēmā, nodrošinot tai unikāli spēcīgu sensoro aparātu izdzīvošanai arktiskajā vidē.
Narvaļa zobs ir unikāls starp zīdītājiem, kas daļēji izskaidro, kāpēc zinātnei bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to noskaidrotu. Spirālveida ilkņu morfoloģija ir raksturīga, piemēram, narvaļiem. Arī ilknis ir izplatīts tēviņu vidū, bet reti sastopams mātītēm, kas ir neparasta asimetrija zīdītāju zobiem.
Pirms ilkņa mērķa noteikšanas tika izstrādātas vairākas teorijas, lai izskaidrotu tā mērķi. Tajos ietilpa caurule elpošanai, siltuma izlietne, peldēšanas stūre, displejs pārošanai un pat instruments ledus laušanai. Tā kā dzīvnieks ir tik rets un dzīvo tik aukstos apgabalos, ir pietrūcis paraugu, ar kuriem veidot teorijas. Nweeia un Kanādas inuītu tautas sadarbības rezultātā tika izveidots liels dzīvnieku uzvedības katalogs, kas palīdzēja galīgi noteikt ilkņa funkciju.