Snovbords un slēpošana ir sporta veidi, kas notiek uz sniega un ir īpaši populāri ziemeļu klimatā. Abos sporta veidos var piedalīties dažāda vecuma, prasmju līmeņa un fiziskās sagatavotības cilvēki, īpaši, ja viņi ir mācījušies. Galvenās atšķirības starp tām ir izmantotais aprīkojums un izmantotās metodes. Snovbordists stāv uz sāniem uz viena plata dēļa, un slēpotājs ar seju uz priekšu uz vienas vai divām šaurām slēpēm. Slēpotājs arī parasti izmanto slēpju nūjas, lai palīdzētu viņam līdzsvarot, pagriezties un virzīties uz priekšu, bet snovbordists to nedara.
Iekārta
Snovbords parādījās 1970. gados, daudzus gadsimtus pēc tam, kad slēpošana kļuva populāra. Snovbordā tiek izmantots ciets dēlis, kas līdzīgs vējdēļam vai lielam skeitbordam. Snovbordists valkā zābakus, kurus var piestiprināt pie dēļa ar īpašu aprīkojumu, ko sauc par stiprinājumiem. Stiprinājumi ir novietoti tā, lai, uzliekot lietotāja zābakus, pirksti būtu vērsti uz vienu dēļa pusi. Tas, vai tie ir vērsti uz kreiso vai labo pusi, ir atkarīgs no stiprinājumu uzstādīšanas veida, kas ir balstīts uz snovbordista izvēli, kura pēda ir vērsta uz priekšu.
Slēpošana parasti ietver divu slēpju izmantošanu, pa vienai katrai pēdai, ar lietotāja zābakiem uz priekšu un piestiprinātām, izmantojot stiprinājumus. Sporta variants, ko sauc par monoslēpošanu, ietver vienas platas slēpes izmantošanu, kurai abi zābaki ir piestiprināti ar skatu uz priekšu. Cilvēki, kuriem ir kāda veida fiziska invaliditāte kājās, var izmantot monoski, kuriem ir piestiprināti pacelti sēdekļi. Slēpošanas nūjai vienā galā ir rokturis, kā arī siksna, kas iet ap lietotāja roku vai plaukstas locītavu, un otrā galā ir smails gals.
Teritorija
Slēpošanas reljefs atšķiras daudz vairāk nekā snovborda reljefs. Abus sporta veidus var nodarboties kalnu nogāzēs, kalnu nogāzēs vai mākslīgi veidotās vietās, kas sliecas uz leju, lai gan var būt dažas īsas vietas, kas ir nedaudz līdzenas vai nedaudz augšup. Taču slēpot var pa līdzenu zemi vai pat kalnu nogāzēm, jo slēpotājs var izmantot nūjas, lai atgrūstu no zemes un virzītos uz priekšu. Distanču slēpošana ir variācija, kurā slēpotājam lielāko daļu laika ir jāpārvietojas pa šāda veida reljefu un tikai daļu laika viņš var braukt ar krastu lejup.
Slēpošanas nūju un divu atsevišķu slēpju izmantošana parasti sniedz slēpotājiem lielāku kontroli nekā snovbordistiem. Piemēram, slēpotājs parasti var pagriezties ātrāk. Tas bieži nozīmē, ka slēpotāji var ceļot pa mežainākiem vai akmeņainiem apgabaliem, kas lielākajai daļai snovbordistu būtu pārāk bīstami.
Paņēmieni un prasmes
Abus šos sporta veidus var būt grūti apgūt, un iesācējiem bieži ir traumas. Eksperti saka, ka ikvienam, kurš vēlas iemācīties slēpot vai braukt ar snovbordu, ir jāapgūst nodarbības pie kvalificēta instruktora un jāsāk ar salīdzinoši vieglu reljefu, piemēram, nelieliem kalniem ar pakāpeniskām nogāzēm. Daudzi cilvēki uzskata, ka snovbordu ir grūtāk apgūt, jo balansēšana uz viena dēļa ir lielāks izaicinājums, un lietotājs nevar izmantot nūjas līdzsvaram. Pat pieredzējušiem slēpotājiem var būt nepieciešamas nodarbības, lai iemācītos droši braukt ar snovbordu. Tomēr slēpošana var būt saistīta ar daudz lielāku ātrumu, ja nogāze ir pietiekami stāva un slēpotājs ir augsti kvalificēts.