Kādas ir attiecības starp ASV plašsaziņas līdzekļiem un politiķiem?

Mediji Amerikas Savienotajās Valstīs vienmēr ir spēlējuši lomu politiskās dzīves veidošanā. Plašsaziņas līdzekļu izplatības pieaugums 19. gadsimta otrajā pusē sniedza plašsaziņas līdzekļu baroniem lielu ietekmi uz vēlēšanām, un politiķi bieži vien izrādīja šo ietekmīgo vīru labvēlību. Radio izrādījās ļoti spēcīgs politiķu instruments, un Franklins Rūzvelts ir daļēji slavens ar to, ka viņš izmanto šo mediju, lai runātu tieši ar tautu, gan nomierinot nervozu sabiedrību, gan izskaidrojot savu politiku, lai veicinātu atbalstu viņa amatiem.

Televīzija ir izrādījusies vēl svarīgāka, un televīzijas mediji un politiķi ir ļoti paļāvušies viens uz otru. Debates starp Džonu Kenediju un Ričardu Niksonu ilustrē televīzijas spēku. Radio klausītāji parasti uzskatīja, ka Niksons ir guvis virsroku, bet tie, kas skatījās televīzijā, uzskatīja, ka Kenedijs ir uzvarējis. Pēc šīm debatēm televīzija ātri kļuva par vissvarīgāko politisko debašu un reklāmas līdzekli.

Mūsdienu politiskajā dzīvē ASV bieži dominē ciešās attiecības starp medijiem un politiķiem. Ziņu vietām, jo ​​īpaši tām, kurās programmēšana tiek veikta visu dienu, katru dienu, ir jāaizpilda daudzas stundas. Intervijas ar politiķiem ir lēts veids, kā aizpildīt programmēšanas stundas. Savukārt politiķi sava tēla saglabāšanā ir kļuvuši ļoti atkarīgi no medijiem.

Daudzos gadījumos plašsaziņas līdzekļiem un politiskajiem reportieriem ir neobjektivitāte pret konkrētu partiju vai darba kārtību. Tas ir pilnīgi likumīgi, taču joprojām rada zināmas bažas tiem, kas skatās plašsaziņas līdzekļus. Mijiedarbība starp mediju aģentiem un vienas nometnes politiķiem parasti ir sirsnīga, savukārt mediju personību un politisko oponentu mijiedarbība var būt diezgan asa.

Visu ideoloģisko pārliecību kritiķi bieži ir pauduši bažas par mediju un politiķu saitēm ASV. Lielas bažas rada milzīgās pūles, kuras daudzi politiķi jūt spiesti veltīt publiska tēla veidošanai un saglabāšanai. Šāda veida plašsaziņas līdzekļu atspoguļojuma pretinieki apgalvo, ka politiķiem tas nav nekas vairāk kā mārketings, un tas nekalpo, lai informētu sabiedrību vai piespiestu likumdevējus risināt smagus un būtiskus jautājumus.