Izmaksu bāze atspoguļo aktīva vai cita objekta vērtību nodokļu vajadzībām. Izmaksu bāzes noteikšana ir atkarīga no attiecīgās preces un iesaistītās informācijas apjoma. Piemēram, izmaksu bāze var attiekties uz fizisku aktīvu, kas pārdots metāllūžņos, vai investīcijām, ko pārdod ieguldītājs, atkarībā no attiecīgā objekta. Daži veidi, kā noteikt izmaksu bāzi, ietver aktīvus, kas pielāgoti nolietojumam, FIFO (pirmais iekšā, pirmais ārā) un vidējās ieguldījumu izmaksas. Pārskatot izmaksu bāzi, grāmatvežiem ir jāievēro spēkā esošie likumi un grāmatvedības standarti.
Aktīvi tiek iekļauti uzņēmuma grāmatvedības grāmatā pēc to vēsturiskās vērtības. Nolietojums ir grāmatvedības skaitlis, kas atspoguļo preces izlietojumu, kā rezultātā peļņas vai zaudējumu aprēķinā tiek parādīti attiecīgi izdevumi. Aktīva izmaksu bāze tiek noteikta, pamatojoties uz vēsturisko cenu, kurai pieskaitīti visi uzlabojumi, no kuriem atņemts atbilstošais nolietojums. Uzņēmumiem, kas paši aprēķina šos skaitļus, iespējams, grāmatvedim ir jāpārskata process. Tas nodrošina, ka, pārdodot vai atsavinot šīs preces atklātā tirgū, uzņēmumam nerodas nekādas papildu nodokļu saistības.
Investīcijām izmaksu bāzes noteikšanai ir cita metode vai metodes. Dažos gadījumos ieguldītājs var iegādāties vairākas akciju akcijas vai citus priekšmetus par dažādām izmaksām. Izmaksu bāze nodokļu maksāšanas brīdī ir atkarīga no to vienību vērtības, kas attiecīgajā brīdī paliek rīcībā. Šeit piemērota būs FIFO vai vidējo izmaksu metode. Nosakot izmaksu bāzi, investori, visticamāk, var izvēlēties to, kura metode ir vispiemērotākā konkrētajai situācijai.
FIFO parasti attiecas uz krājumu novērtēšanu. Tomēr investori var izmantot šo koncepciju izmaksu bāzes noteikšanai. Izmantojot šo metodi, investors, pārdodot akciju gabalus, atskaita pirmās iegādātās akcijas. Tāpēc vēlāk iegādātās akcijas veido izmaksu bāzi, ja tās ņem kā kopsavilkumu. Tas bieži vien rada visaugstāko izmaksu bāzi, ja pēdējā iegādātā akcija maksāja visvairāk, lai gan tas var darboties arī otrādi, ja akciju cena vēlākās iegādes laikā bija zemāka.
Vidējo izmaksu metodes izmaksu bāzes noteikšanai nedaudz atšķiras no FIFO metodes. Šeit privātpersona vai uzņēmums saskaita kopā visus ieguldījumu vai cita priekšmeta pirkumus. Tad, dalot kopējās izmaksas ar kopējo daudzumu, tiek iegūtas vienības izmaksas. Visas pārdotās preces reizinot ar vienības izmaksām un atņemot tās no kopējās sākotnējās vērtības, tiek iegūta izmaksu bāze. Attiecībā uz ieguldījumiem var būt nepieciešamas korekcijas attiecībā uz akciju sadalīšanu, dividendēm vai citiem sadalījumiem gan vidējo izmaksu bāzes metodei, gan FIFO metodei.