Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir visbiežāk izmantotais valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājs, taču ir jāņem vērā vairākas problēmas, kas saistītas ar IKP aprēķināšanu. Viena no galvenajām IKP problēmām ir tā, ka tas mēra preces un pakalpojumus, kas tiek pārdoti tirgos, bet neņem vērā neko, kas tiek ražots, bet netiek pārdots. Turklāt šī vērtība neņem vērā valsts nodokļu nemaksātāju un noziedzīgu uzņēmumu ēnu ekonomiku. Vissvarīgākais ir tas, ka IKP mērķis ir noteikt valsts izaugsmi un dzīves līmeni, taču tas to dara tikai no materiālās perspektīvas un neņem vērā faktisko sociālo labklājību.
Valsts ir norūpējusies par tās ekonomiskās izaugsmes tempu, jo tā prognozē tās iedzīvotāju spēju ražot un patērēt preces un pakalpojumus nākotnē. Patēriņš jeb pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem savukārt veicina darba vietu radīšanu, kas savukārt nosaka valsts dzīves līmeni. Ekonomiskās izaugsmes tempu mēra, izsekojot IKP jeb saražoto preču un pakalpojumu kopējo vērtību. Šo skaitli aprēķina valdība, pamatojoties uz preču un pakalpojumu pārdošanu tirgū, ko var noteikt, aplūkojot valdības darījumus, piemēram, pārdošanas un ienākuma nodokļus.
Viena no IKP problēmām ir tā, ka tajā tiek ņemtas vērā tikai preces un pakalpojumi, ko ekonomika ražo un pārdod likumīgā tirgū. Tā ir tikai daļa no kopējās saimnieciskās darbības, kas notiek valstī. Reģionos, kur joprojām tiek izmantoti barteri, IKP kā ekonomisks rādītājs ir īpaši nepiemērots. Netiek ieskaitīta arī ekonomiskās produkcijas vērtība, kas netiek apmainīta tradicionālā izpratnē, piemēram, darbs, ko paveikusi mājās palikusi mamma.
Problēmas ar IKP rodas arī tad, ja ņem vērā, ka ir valsts ekonomikas daļa, kas neplūst pa likumīgiem valdības kanāliem. Šī “pazemes” ekonomika var būt nozīmīga. Ja tas būtu patiess objektīvs rādītājs, visa produkcija tiktu novērtēta neatkarīgi no darījuma likumības. IKP vienādi ignorē cilvēkus, kas strādā pie grāmatām, nelegālos imigrantus, kuri strādā, nemaksājot nodokļus, uzņēmumu nodokļu ņirgāšanos un noziedzniekus.
Iespējams, viena no nozīmīgākajām IKP problēmām ir tā veidošanās paradigma. Šo vērtību izmanto, lai norādītu valsts dzīves līmeni vai to, cik labi tās pilsoņi atrodas salīdzinājumā ar citiem pilsoņiem citās valstīs. Tomēr rādītājs sava secinājuma izdarīšanai izmanto tikai tirgus pārdošanu, ko galvenokārt virza peļņas motīvs. Kā rādītājs IKP reāli mēra tikai to, cik labi valsts ir materiālistiski un cik spējīgi iedzīvotāji ir spējīgi veikt pirkumus. Tas īsti nenovērtē sociālās labklājības pieaugumu, kas ir daudzpusīga pieeja dzīves līmeņa analīzei.
SmartAsset.