Starptautiskā tirdzniecība ir ekonomiska apmaiņa vai darījums, kas ietver preču, pakalpojumu un kapitāla pārvietošanos pāri robežām no vienas valsts vai teritorijas uz citu. Lai gan tirdzniecība ir plūdusi visā pasaulē tūkstošiem gadu, tieši mūsdienās tās ekonomiskā nozīme ir ievērojami palielinājusies. Lielākajā daļā valstu starptautiskajai tirdzniecībai tagad ir liela nozīme to ekonomikā. Laika gaitā ekonomisti ir izstrādājuši vairākas starptautiskās tirdzniecības teorijas, lai ne tikai to labāk izprastu, bet arī vadītu valdības politikas veidošanā un palīdzētu uzņēmumiem no tās gūt peļņu. Dažas no ietekmīgākajām starptautiskās tirdzniecības teorijām ir merkantilisms, absolūtās priekšrocības un salīdzinošās priekšrocības.
Merkantilisms bija visietekmīgākā agrīnās tirdzniecības teorija; no 1500. gadiem līdz 18. gadsimta beigām tā dominēja lielākajā daļā Rietumeiropas valstu ekonomikā. Šīs teorijas galvenā doktrīna bija tāda, ka valsts ekonomisko labklājību var uzlabot tikai ar eksportu; imports bija jāsamazina un, ja iespējams, no tā jāizvairās. Visa tirdzniecība tika veikta valdības pakļautībā, un valsts finansiālo bagātību noteica, cik daudz zelta tā uzkrāta. Merkantilas teorijas galvenā problēma ir tā, ka koncentrēšanās uz eksportu uz importa rēķina faktiski kavē starptautiskās tirdzniecības attīstību.
18. gadsimta beigās ekonomists Ādams Smits izstrādāja absolūtās priekšrocības teoriju, kas kļuva par dominējošāko no tā laika starptautiskās tirdzniecības teorijām. Šī teorija apgalvo, ka ir ieguvumi, ko var gūt gan no importēšanas, gan eksportēšanas. Turklāt šī teorija faktiski veicināja importu, apgalvojot, ka katrai valstij ir jākoncentrējas uz to, lai ražotu un eksportētu to, ko tā prot vislabāk: preces un pakalpojumus, kuru ražošanā tai ir absolūtas priekšrocības. Nacionālo bagātību mēra nevis pēc zelta, bet gan pēc iedzīvotāju dzīves līmeņa. Šī teorija klibo, jo tā nevar izskaidrot, kāpēc valsts, kurai nav absolūtu priekšrocību neviena produkta ražošanā, iesaistītos starptautiskajā tirdzniecībā.
Salīdzinošo priekšrocību teorija, ko 19. gadsimta sākumā izstrādāja ekonomists Deivids Rikardo, kļuva par nākotnes starptautiskās tirdzniecības teoriju pamatu. To bieži uzskata par vissvarīgāko jēdzienu mūsdienu starptautiskās tirdzniecības teorijā. Tās galvenais princips ir tāds, ka valstij jāspecializējas tādu produktu eksportēšanā un ražošanā, kuros tai ir relatīvas vai salīdzinošas priekšrocības salīdzinājumā ar citām valstīm, un jāimportē tie produkti, ar kuriem tā atrodas salīdzinoši neizdevīgā stāvoklī. Šī teorija ir turpinājusi pilnveidot mūsdienu starptautiskās tirdzniecības teorijās, jo daži no tās pieņēmumiem ierobežo tās piemērošanu reālajā pasaulē.