Gan teoloģija, gan zinātne attiecas uz zināšanu kopumiem par noteiktu tēmu, un abas disciplīnas izmanto saprātu, lai paplašinātu šo zināšanu kopumu. Teoloģija ir sistemātiska Dieva un reliģijas izpēte, un zinātni parasti dēvē par dabas pasaules izpēti. Lai gan abas disciplīnas paļaujas uz racionālu diskursu, teoloģija un zinātne nonāk pretrunā, kad tās nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem par dabas parādību skaidrojumiem.
Vārds “teoloģija” ir atvasināts no saknēm theos un logia, kas grieķu valodā nozīmē attiecīgi “Dievs” un “diskurss”. Tādējādi teoloģijas studijas attiecas uz Dieva dabu un Svēto Rakstu interpretāciju. Tā ir garīgo lietu intelektuāla izpēte. Ir daudz teoloģijas veidu, taču ar zinātni visciešāk saistītā nozare ir zināma kā “dabiskā teoloģija”. Dabiskā teoloģija mēģina iegūt lielāku izpratni par Dievu, pētot dabisko pasauli.
No otras puses, “zinātne” ir vārds, kas atvasināts no latīņu vārda scientia, kas nozīmē “zināšanas”. Tas attiecas gan uz zināšanu kopumu, kas iegūts no zinātniskās izpētes, gan uz procesu, kurā informācija tiek vākta un analizēta. Šis process, kas pazīstams kā zinātniskā metode, koncentrējas uz prognožu formulēšanu un pēc tam to pārbaudi, lai noteiktu to precizitāti. Zinātne ietver daudzas disciplīnas, tostarp fiziku, ķīmiju, bioloģiju un sociālās zinātnes. Katrai no šīm disciplīnām ir salīdzinošās pārskatīšanas sistēma, lai nodrošinātu, ka zinātniskie apgalvojumi ir pierādāmi un atkārtojami.
Teoloģija un zinātne ir līdzīgas ar to, ka tās abas izmanto sistemātisku, racionālu izpēti, lai iegūtu jaunas zināšanas vai izpratni par saviem priekšmetiem. Viņu abu mērķis ir izmantot loģiku, lai panāktu vienprātību attiecīgajās kopienās. Daudzi zinātnieki ir atklājuši, ka teoloģija un zinātne ir pilnībā savienojamas; piemēram, mūsdienu fizikas tēvs sers Īzaks Ņūtons arī bija teologs. Citi zinātnieki – biologs Ričards Dokinss ir atklāts piemērs – apgalvo, ka teoloģija ir māņticību kopums, kas neveicina cilvēka izpratni par Visumu.
Abas domu sistēmas nonāk pretrunā, kad zinātnes apgalvojumi atspēko idejas, kuras teoloģija ir iedibinājusi kā patiesības, īpaši tās, kas balstītas Svēto Rakstu interpretācijā. Slavens šāda veida konflikta piemērs bija katoļu baznīcas Galileja takas. Galileo slaveni apgalvoja, ka Zeme pārvietojas ap sauli. Tas bija pretrunā tā laika katoļu baznīcas doktrīnai, kas apgalvoja, ka Zeme ir nekustīgs Visuma centrs un ka saule un citi debess ķermeņi pārvietojas ap to. Galileo bija spiests atsaukt savu apgalvojumu, lai gan vēlāk izrādījās, ka tas ir zinātniski pamatots.