Minimālā alga un bērnu darbs ir divas darbā pieņemšanas tiesību jomas, kas rūpnieciski attīstītajās valstīs ir stingrāk regulētas un izpildītas nekā citur. Demokrātiskajās valstīs mēdz būt arī pretdiskriminācijas likumi, kas liedz darba devējiem pieņemt lēmumus, pamatojoties uz noteiktiem kritērijiem. Šīs pašas valdības parasti nosaka noteikumus, kas pieprasa darba devējiem noteikt kritērijus noteiktiem amatiem. Dažos gadījumos darbā pieņemšanas likums pat regulē pagātnes pārbaudes pirms darba uzsākšanas.
Nomas likums atšķiras atkarībā no jurisdikcijas. Dažās vietās ir daudz vairāk noteikumu nekā citās. Piemēram, rūpnieciski attīstītā valstī var būt minimālā alga, bet trešās pasaules valstī var nebūt. Likumi par minimālo algu neļauj darba devējiem pieņemt darbā cilvēkus par zemāku likmi, un tie tiek izmantoti, lai uzņēmumi neļautu izmantot personu vajadzību pēc nodarbinātības.
Vēl viena atšķirība starp rūpnieciski attīstītajām un neattīstītām valstīm ir bērnu aizsardzības likumu izplatība darbā. Rūpnieciski attīstītajās valstīs parasti ir ļoti stingri noteikumi attiecībā uz darba veidiem, kuru veikšanai var pieņemt darbā nepilngadīgos. Var būt arī ierobežojumi attiecībā uz dienas periodiem, kad viņi tiek pieņemti darbā. Šo likumu mērķis parasti ir nodrošināt, lai darba iespējas netiktu apdraudētas.
Papildu ierobežojumu noteikšanu tam, kurš un kāda veida amats tiek pieņemts darbā, var regulēt darbā pieņemšanas likums. Uzņēmumiem parasti tiek dota ievērojama brīvība izvēlēties kritērijus, kas nosaka labākos kandidātus pieejamajām pozīcijām. Dažos gadījumos šo brīvību ierobežo likumi, kas var pieprasīt noteikta veida izglītību cilvēkiem, kuri ieņem noteiktus amatus, vai arī tas var liegt cilvēkiem ar noteiktu izcelsmi ieņemt noteiktus amatus. Piemēram, darbā pieņemšanas likums var aizliegt dzimumnoziedzniekam strādāt jebkāda veida izglītības iestādēs.
Pretdiskriminācijas likumi arī ierobežo darba devēja iespējas izstrādāt kritērijus lēmumu pieņemšanai darbā. Tie ir noteikumi, kas neļauj darba devējiem piedāvāt vai atteikt darbu, pamatojoties uz tādām pazīmēm kā reliģija un homoseksualitāte. Daudzi faktori, kas tiek uzskatīti par diskriminējošiem, ir lietas, kuras nevar mainīt, piemēram, invaliditāte, rase un etniskā piederība. Noteikumi par diskrimināciju arī liedz uzņēmumiem izstrādāt politiku vai piešķirt amatus, pamatojoties uz šādām pazīmēm. Saskaņā ar šiem likumiem, piemēram, uzņēmums nevar apgalvot, ka katram darbā pieņemtajam afroamerikānim ir jāierobežo pasta telpas.
Likums par pieņemšanu darbā var aizliegt darba devējiem kā nosacījumu par nodarbinātību pieprasīt personām veikt melu detektora pārbaudi. Dažas jurisdikcijas pieļauj melu detektora pārbaudi ierobežotā mērogā. Tomēr, kad tas ir atļauts, apstākļi var būt stingri norādīti likumā.
Darba devējiem bieži ir atļauts veikt pretendentu pagātnes pārbaudes pirms amatu piedāvāšanas, taču darbā pieņemšanas likums var noteikt, kā tas tiek darīts. Tā var pieprasīt, lai pieteikuma iesniedzēji tiktu informēti par šo pasākumu veikšanu un lai viņi paraksta paziņojumus par noteikta veida informāciju. Likums var arī ierobežot meklējamās informācijas veidu.