Kara dzejas veidi ir atkarīgi no to rakstošo cilvēku perspektīvām. Ir patriotiska dzeja, kas godina karavīru upuri un drosmi, kuri cīnās par savu valsti. Pretkara dzeja karā nesaskata slavu, bet tikai iznīcību un ciešanas. Liecinieku dzeju raksta tie, kas paši izjūt kara sekas, bet nav kaujas dalībnieki. Karavīru dzejā aprakstīta kaujas pieredze karā.
Patriotiskā dzeja cildina un godina karavīrus, kuri cīnās un bieži iet bojā, aizstāvot savu valsti. Tās mērķis ir piešķirt viņu upuriem cieņu un nozīmi. Karavīri ir jāgodina, jo viņi sniedz drošību un mieru saviem tautiešiem. Angļu dzejnieks Rūperts Brūks savā Pirmā pasaules kara sonetā “Miers” rakstīja, ka kritušais karavīrs atstāj aiz sevis “nesalauztu godību, savāktu spožumu, platumu, mirdzošu mieru zem nakts”.
Kara dzeju, kas runā pret jebkāda veida vardarbību, ir rakstījuši dzejnieki visā pasaulē visos laikmetos. Tās tēma bieži ir slavas un uzvaras ilūzija. 8. gadsimta ķīniešu dzejnieks Li Po savā grāmatā “Cīņā uz dienvidiem no mūra” rakstīja, ka “Gudrie zina, ka uzvarēt karā nav labāks par tā zaudēšanu”. 1899. gadā amerikāņu dzejnieks Stīvens Kreins uzrakstīja rūgtu un ironisku tekstu “Karš ir laipns”. Dzejolī teikts: “Liels ir kaujas dievs, dižens un viņa valstība – /lauks, kur guļ tūkstoš līķu.”
Vēl viena kara dzejas daļa ir kara liecinieku dzeja. Tajos ietilpst civilieslodzītie koncentrācijas un internēšanas nometnēs. Viņi piedzīvo karu kā vienu no tā upuriem. Dzejolī “Mēs nekad neaizmirsīsim – Aušvica” holokaustu pārdzīvojušais Aleksandrs Kimels raksta par savu gāzes kameru atklāšanu. “Vēlāk bērni kļūst stīvi no nāves / cilvēki kļūst par savītu nastu / no savstarpēji savienotām ekstremitātēm un galvām, kas salīmētas ar asinīm.” Lielu daļu dzejas par Otrā pasaules kara amerikāņu internēto nometnēm rakstīja japāņu bērni.
Karavīru kara dzeja apraksta, kā ir būt karā. Karavīri, lai kādu valsti viņi pārstāvētu, savos dzejoļos pauž dziļu mīlestības saiti pret saviem biedriem. Grāmatā “Debesu gabals bez bumbām” vjetnamiešu dzejnieks Lam Thi My Da raksta par biedru, kas tika nogalināts amerikāņu uzlidojumā. “Mēs nolikām akmeņus uz neauglīga kapa, pievienojot savu mīlestību augošajai akmens kaudzei.” Dzejolī “Kur ir mani brāļi?” Amerikāņu dzejnieks Stīvs Ņūtons meklē savus biedrus. Strofa no dzejoļa norāda, kur viņš daudzus no tiem atrod. “Kur aizgāja mani brāļi?/Dažreiz es viņus redzu akmens laukā/vai uz sienas.”