Starpsaucieni ir izplatīta angļu valodas sastāvdaļa, lai gan tos var atrast arī citās valodās. Šīs runas daļas parasti sastāv no īsām, bieži spontānām frāzēm vai izteikumiem. Angļu valodā starpsaucienu veidi parasti sastopami šādās klasifikācijās: spēcīgas emocionālas izpausmes, onomatopoēze, sarunvalodas piedevas un izteicieni, kas norāda uz pauzi. Uz emocijām balstīti starpsaucienu veidi var būt no sāpju izpausmēm līdz pārsteigtiem izteicieniem.
Starpsaucienu parasti raksturo tā īsums un pieturzīmju lietojums. Daudzi starpsaucieni var sastāvēt tikai no viena vārda. Spēcīgas pieturzīmes, piemēram, izsaukuma zīme, bieži pavada arī starpsaucienu. Ja vārds vai frāze izrādās mulsinoša, ja tam trūkst konteksta, iespējams, tas ir starpsauciens. Tā kā starpsaucieni parasti ir izplatītāki angļu valodā, visi turpmākie starpsaucienu piemēri būs no angļu valodas.
Lingvistiskās emociju izpausmes, iespējams, ir visizplatītākais starpsaucienu veids. Kad indivīds piedzīvo spēcīgas emocijas, pēkšņs verbāls izsaukums bieži pavada un simbolizē šo sajūtu. Piemēram, ja indivīds nogriež ķermeņa daļu, viņš vai viņa var teikt “Ak!” vai “Au!” Tāpat, ja persona saņem labas ziņas, prieku var izteikt ar vienkāršu izsaukumu, piemēram, “Jā!” vai “Urā!” Citas izplatītas emocionālas izpausmes, kurās tiek izmantoti starpsaucieni, ir pārsteigums un riebums: “Oho!” un attiecīgi “Uh”.
Daži starpsaucienu veidi ir saistīti ar kopīgām sarunvalodas norādēm un uzvedības atbildēm. Piemēram, divi cilvēki var sveicināt viens otru ar “Sveiki”. Personas tāpat var atbildēt viens uz otra apgalvojumiem ar vienkāršiem vārdu vai frāžu papildinājumiem, piemēram, “Labi” vai “Jā” vai “Nē”, atbildot uz jautājumu. Ja tiek parādīts aizskarošs komentārs vai darbība, likumpārkāpējs var teikt “Piedod” vai “Atvainojiet”. No otras puses, cerību iegūt zināmu labvēlību var pastiprināt ar labi izvietotu starpsaucienu “Lūdzu”.
Skaņas vai burtu kombinācijas, kas neizsaka īstu vārdu vai citādi pārkāpj tradicionālos angļu valodas gramatikas noteikumus, ir arī starpsaucienu veidi. Parasti šie starpsaucieni tiek izmantoti runā, lai aizpildītu sarunas vai formālās runas nepilnības. Piemēri angļu valodā ir no “Umm” līdz “Ahem”. Starpsaucienus dažkārt var izmantot arī, lai mudinātu citas personas runu, piemēram, kad kāds nomurmina “Mm-hmm”, kad dialoga partneris apklust.
Papildus mutiskiem starpsaucieniem literāras ierīces var darboties arī kā starpsaucienu veidi. Jo īpaši daži vārdi vai frāzes var kalpot skaņu vokalizācijas tiešam mērķim. Piemēram, smieklu skaņa tekstuāli var tikt izteikta kā “Ha!” Šķaudīšana varētu būt apzīmēta ar nosaukumu “Achoo!” Tikmēr rūcienus var izteikt ar “Grr!” Šie izteicieni bieži tiek saukti par onomatopoēzi.