Propaganda ir ideju prezentācija, kas paredzēta, lai pārliecinātu cilvēku grupu domāt noteiktā veidā. Propagandas izstrādātāji bieži selektīvi pasniedz faktus un informāciju plaši pieejamā formātā, lai nodrošinātu, ka tā sasniedz pēc iespējas vairāk cilvēku ar vēstījumu, kas pēc būtības var būt pozitīvs vai negatīvs. Lai gan jebkuru kampaņu, kas paredzēta cilvēku pārliecināšanai, var uzskatīt par propagandu, neatkarīgi no tās vēstījuma, lielākā daļa cilvēku to uzskata par negatīvu lietu. Piemēri var būt no pretvācu plakātiem, ko ASV izmantoja Pirmajā pasaules karā, līdz sabiedrības veselības kampaņām, kuru mērķis ir mudināt vecākus vakcinēt savus bērnus.
Propagandas paņēmienu piemēri
Mediju veidotāji, kas strādā pie propagandas kampaņas, paļaujas uz zināšanām par cilvēka psiholoģiju, īpaši pievēršot uzmanību tam, kā cilvēki uzvedas grupās, lai izstrādātu efektīvas kampaņas, kas sasniegs mērķauditoriju. Daži no tiem ir sarežģītāki nekā citi, un daudzi paļaujas uz zemapziņas aizspriedumiem, kas jau pastāv vispārējā populācijā. Tos var izmantot, lai liktu cilvēkiem justies noteiktā veidā, izraisot vēlamo reakciju uz kampaņu. Piemēram, apelēšana uz cilvēka emocijām vai laimes idejas pārdošana var mainīt cilvēku prātus tā, ka rūpīga lietas faktu pārbaude varētu nenotikt vai vismaz ne tik ātri.
Kad cilvēki izstrādā kampaņu, viņiem ir jāizlemj par visefektīvāko mediju prezentāciju, lai saprastu savu viedokli. Plakāti un karikatūras var būt ļoti efektīvas un var sasniegt lielu auditoriju; pārsteidzošs attēls ar vienkāršu vēstījumu var palikt cilvēku prātos. Radio un televīziju var izmantot kampaņām, kas ietver vairāk informācijas, un var efektīvāk izmantot populāru figūru vai “vienkāršās tautas” tēlu, lai runātu ar auditoriju. Cilvēki var arī apsvērt iespēju izveidot bukletus un grāmatas, lai izplatītu informāciju savai mērķauditorijai.
Pozitīvie un negatīvie piemēri
Daudziem cilvēkiem ir negatīvas asociācijas ar propagandu, jo tā tika izmantota kā īpaši spēcīgs kara laika instruments 20. gadsimtā. Kara valstis izmanto radio un televīzijas pārraides, plakātus, žurnālus un citus plašsaziņas līdzekļus, lai definētu ienaidnieku. Tam ir arī tendence būt dehumanizējošs efekts, jo cilvēki attīsta mentalitāti “mēs pret viņiem”, kas var veicināt lielāku atbalstu karam. Cilvēkus var brīdināt, piemēram, par deficīta draudiem, kas liek viņiem baidīties un vēlas militāras darbības, lai izbeigtu karadarbību.
Tas nebūt nenozīmē, ka visa propaganda ir negatīva. Pozitīvās kampaņās var izmantot selektīvu informācijas pasniegšanu, lai sasniegtu pēc iespējas vairāk sabiedrības locekļu ar mērķi veicināt sabiedrības veselību, drošību vai citus sabiedrības interešu jautājumus. Piemēram, ASV Slimību kontroles centrā ir pirmstīņu un pusaudžu vakcinācijas kampaņa, kas ietver plakātus ar laimīgiem bērniem, faktu lapas, tīmekļa pogas un pat repa dziesmu, lai popularizētu vēstījumu. Pat ar kara laika propagandu varētu izmantot kampaņu, lai brīdinātu cilvēkus par deficīta briesmām, lai mudinātu cilvēkus būt mazāk izšķērdīgiem, vairāk taupīt un veikt tādas lietas kā “uzvaras dārzu” ierīkošana, lai papildinātu savu uzturu.
Emociju piesaistīšanas piemēri
Propagandas kampaņās ir ierasts redzēt apelāciju uz emocijām, īpaši bailēm; piemērs tam ir sabiedrības veselības kampaņās, kuru mērķis ir mudināt sievietes izvairīties no dzeršanas grūtniecības laikā. Šajās kampaņās var izmantot attēlus, kā arī aprakstus par bērniem, kas dzimuši ar augļa alkohola sindromu (FES), lai atgādinātu mātēm būt uzmanīgām attiecībā uz to, ko viņi patērē.
Līdzīgu piemēru apelācijai uz emocijām var redzēt propagandas kampaņās, ko izmanto karā, lai radītu teroru vai nemierus. Otrajā pasaules karā abas puses izmantoja radio pārraides, kuru mērķis bija sasniegt pretējās puses karaspēku. Šajos raidījumos tika ziņots par nepatiesu informāciju par karaspēka bojāeju, militārām kustībām un citiem notikumiem, lai radītu karaspēka bailes. Daudzās no šīm programmām sievietes runāja vilinošās balsīs un spēlēja populāru mūziku, liekot karaspēkam justies kā mājās, pirms nonākt pie vēstījuma, kas ir raidījuma centrā.
Laimes pārdošanas piemēri
Propagandas veidotāji var izmantot metodes, kas paredzētas, lai liktu cilvēkiem, kuri tic, ka sniegtā informācija, dzīvos labāk un laimīgāk. Daži paļaujas uz aicinājumu autoritātei, kurā piedalās iemīļota, uzticama vai iecienīta publiska persona, kas sniedz citātus vai piedalās kampaņas vārdā. Tas var radīt pozitīvu asociāciju ar sniegto informāciju, kā arī likt skatītājiem un klausītājiem domāt, ka viņi būs priecīgi, ja iegādāsies pārdodamo produktu vai ievēros kampaņas norādījumus.
Piemēram, kampaņās, kas mudināja cilvēkus iegādāties kara obligācijas Amerikas Savienotajās Valstīs Otrā pasaules kara laikā, bieži tika rādīti laimīgu ģimeņu attēli. Šie propagandas materiāli liecināja, ka obligāciju pirkšana ir ne tikai patriotiska, jo tā palīdzētu valstij, bet arī varētu radīt lielāku laimi patērētājiem. Tāpat valdība kampaņā, kuras mērķis ir piesaistīt kvalificētus imigrantus, varētu likt domāt, ka tās iedzīvotāji ir laimīgāki un veselīgāki.
Piemēri, kā likt cilvēkiem izvēlēties kādu pusi
Propaganda var paļauties uz to, ka skatītāji un klausītāji tiek piespiesti izvēlēties kādu pusi, izmantojot tādus rīkus kā melnbaltā loģika, kur cilvēkiem tiek piedāvātas tikai divas pieejamās iespējas, kā justies vai uzvesties. Satura veidotāji var arī izveidot grēkāžus, paļauties uz stereotipiem un izmantot etiķetes vai vārdu izsaukšanu, lai kampaņas mērķis kļūtu par vispārīgu “citu”, kas apdraud pazīstamo “mēs”. Dažus ievērojamus šāda veida propagandas piemērus Vācija radīja Otrajā pasaules karā, kur pret ebreju sabiedrību tika izmantotas antisemētiskas kampaņas.
Vienkāršu piemēru saglabāšana
Satura veidotāji un producenti bieži pieturas pie viena vai diviem vienkāršiem punktiem un tos bieži atkārto, lai pārliecinātos, ka tie iegrimst. Viņi paļaujas uz ļoti vienkāršiem skaidrojumiem un reklāmas rīkiem, lai sasniegtu cilvēkus un liktu viņiem internalizēt un atkārtot vēstījumu. Tam īpaši noderīgi var būt saukļi; daudziem cilvēkiem varētu būt pazīstams Otrā pasaules kara lozungs “ar vaļīgām lūpām grimst kuģus”, kas pieņemts, lai atgādinātu cilvēkiem būt uzmanīgiem, apspriežot nacionālajai drošībai svarīgu informāciju.
Turklāt informāciju var sniegt kāds, kam ir “vienkāršas tautas” aicinājums. Šis varonis, kas bieži vien nav īsts cilvēks, ir radīts, lai uzrunātu cilvēkus, izskatoties viņiem līdzīgi. Vienkāršā valodā runājot, varonis sniedz informāciju par sociālo problēmu, kas var šķist loģiska un uzticama, taču tā bieži izlaiž galvenos faktus.
Vienkārša ļaužu rakstura izmantošana var būt ļoti izplatīta politiskajā reklāmā. Kampaņa var piedāvāt cilvēkus, kuri šķiet mājīgi un draudzīgi, lai reklamētu kampaņu un tās programmas; piemēram, politiķis var vēlēties, lai kāds sniedz liecību par mazo saimniecību veicināšanas programmas panākumiem. Zemnieku vai aktieri, kas par tādu uzdodas, kampaņas vārdā varētu lūgt runāt kā draudzīgu pārstāvi, kas noteiktu atšķirīgu toni nekā politiķim uzvalkā.
Propagandas definīcija
Ir daudz diskusiju par precīzu propagandas definīciju, jo šim terminam bieži ir negatīvas asociācijas. Valdības var iebilst, piemēram, ka to sagatavotie materiāli ir informatīvi un sabiedrībai izdevīgi, savukārt salīdzināmi materiāli, ko izstrādājusi konkurējošā valdība, ir propaganda. Organizācijām var būt arī dažādi viedokļi par to, vai materiālu varētu vai vajadzētu klasificēt kā propagandu.
Piemēram, ateistu grupai varētu šķist, ka baznīcas publikācijas ir propaganda, savukārt baznīcai var šķist, ka tā vienkārši izplata informāciju ieinteresētiem sabiedrības locekļiem. Farmācijas uzņēmumam var šķist, ka kampaņa, kas palielina izpratni par zāļu blakusparādībām, ir biedējošs līdzeklis, kura mērķis ir biedēt sabiedrību. “Skatītāja acs” problēma var būt izaicinājums, novērtējot informāciju, lai pārbaudītu novirzes un kļūdas. Piemēram, Starptautiskā kartupeļu veicināšanas padome varētu būt neobjektīvs avots attiecībā uz kartupeļiem kā veselīgu pārtiku, savukārt uztura aģentūra varētu sniegt precīzāku informāciju par šo tēmu.