Lielākajā daļā jurisdikciju jau kādu laiku ir spēkā likumi, kas nosaka un sodīja vajāšanu, uzmākšanos un iebiedēšanu. Elektroniskajai saziņai kļūstot par primāro saziņas veidu, lielākajai daļai jurisdikciju bija jārisina kiberizsekošanas, uzmākšanās un iebiedēšanas problēma. Tā rezultātā tagad daudzās jurisdikcijās pastāv kiberuzmākšanās likumi, kas paredzēti, lai ierosinātu kriminālvajāšanu par šāda veida uzbrukumiem.
Juridiskā izteiksmē uzmākšanās parasti tiek definēta kā ilgstošas un/vai sistemātiskas puses nevēlamas darbības pret upuri. Tas var ietvert draudus, prasības vai piespiešanu, un to pamatā var būt individuāla nepatika pret personu vai uzmāktās personas rase, tautība, politiskā vai reliģiskā pārliecība vai dzimums. Vajāšana parasti ietver uzmākšanos, pievienojot ticamus draudus upurim. Iebiedēšana ir salīdzinoši jauns juridisks termins, kas bieži vien ir aizstājams ar uzmākšanos, pievienojot prasību, ka upuris ir nepilngadīgs.
Līdz ar interneta parādīšanos parādījās kibernoziegumi, tostarp kiberuzmākšanās. Kiberuzmākšanās ir vienkārši uzmākšanās, kas tiek veikta, izmantojot elektroniskos līdzekļus. Parasti šāda veida uzmākšanās piemēri ir atkārtotas nevēlamas vai draudošas e-pasta ziņas, tūlītējās ziņas vai kontaktpersonas sociālajos tīklos. Kiberuzmākšanās var izpausties arī kā purvi vai veselas vietnes, kas paredzētas, lai upuri satrauktu, apgrūtinātu vai mutiski uzbruktu.
Esošos uzmākšanās likumus dažkārt var izmantot, lai ierosinātu kriminālvajāšanu par kiberuzmākšanos, taču daudzās jurisdikcijās ir pieņemti atsevišķi kiberuzmākšanās likumi, kas paredzēti, lai īpaši risinātu uzmākšanās gadījumu tiešsaistē. Kiberuzmākšanās likumus var izmantot arī kopā ar esošajiem tiesību aktiem, piemēram, likumiem, kas aizsargā noziegumā cietušos no likumpārkāpēja saskarsmes. Piemēram, par saziņas aizlieguma rīkojuma pārkāpšanu var iekasēt tikai kā pārkāpumu vai arī saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem.
Daudzos gadījumos kiberuzmākšanās upuris zina, kas ir nozieguma veicējs, taču dažkārt vainīgais var slēpties aiz interneta radītā vairoga. Vēl viena šo likumu priekšrocība ir tā, ka tie bieži nodrošina juridiskus mehānismus vainīgā identitātes iegūšanai. Kiberuzmākšanās likumi ir radījuši spiedienu uz interneta pakalpojumu sniedzējiem, sociālo tīklu vietnēm un citām vietnēm, lai pieprasītu identificējošu informāciju, kad lietotājs piesakās vietnē vai pakalpojumā vai izmanto to.
Sodi par kiberuzmākšanās likumu pārkāpšanu dažādās jurisdikcijās ir ļoti atšķirīgi. Vairumā gadījumu kiberuzmākšanās tiek apsūdzēta kā likumpārkāpums. Tomēr nopietnāks noziegums – kiberizsekošana dažās jurisdikcijās var būt noziedzīgs nodarījums, un par to var sodīt ar ilgstošu cietumsodu.