Labākie padomi, kā rakstīt eseju par tehnoloģijām, ir rakstīt to, ko students zina, lietot vārdus, ko vidusmēra cilvēks sapratīs, kā arī pievērst uzmanību pareizrakstībai un gramatikai. Studentiem vajadzētu rakstīt to, ko viņi zina, nevis izvēlēties neskaidru tēmu, par kuru viņi maz zina. Vislabāk ir koncentrēties uz esejas veidošanu, nevis nevajadzīgi pētīt nepazīstamu tēmu. Tālāk jāizvairās no tehniskiem terminiem, kurus daži cilvēki, tostarp kursabiedri un skolotāji, nesaprot, it īpaši, rakstot par pazīstamu tēmu. Visbeidzot, pareizrakstība un gramatika joprojām ir svarīgas, un var būt nepieciešams vēlreiz pārbaudīt iespējamās pareizrakstības un gramatikas noteikumus, par kuriem rakstītājs ir pat nedaudz pārliecināts.
Esejai par tehnoloģijām vajadzētu būt ar tēmu, taču tehnoloģija ir tik plaša tēma. Rakstniekam parasti vislabāk ir rakstīt to, ko viņš vai viņa labi zina. Piemēram, students, kurš pārzina un aizraujas ar medicīnu, varētu rakstīt par nanotehnoloģiju. Ja rakstnieks nav pazīstams ar lielāko daļu tehnoloģiju, viņš vai viņa var rakstīt par tehnoloģiju kopumā, tās vēsturi un nesenajiem atklājumiem. Tomēr daži skolotāji nenovērtē plašas tēmas esejas, tāpēc pirms turpināšanas var būt nepieciešams par to painteresēties un izskaidrot situāciju.
Vairumā gadījumu ikdienas vārdu lietošana esejā par tehnoloģijām ir laba lieta. Var būt vilinoši lietot garus, neskaidrus vārdus vai terminus, kurus zinātu tikai konkrēta priekšmeta speciālists, taču lielākā daļa skolotāju neiesaka to darīt. Esejas nav platforma, lai parādītu slēpto talantu iekļaut reti lietotus vārdus vai lepoties ar dziļu izpratni par kādu tehnoloģiju aspektu. Tie ir paredzēti, lai informētu, pārliecinātu vai citus mērķus. Lai gan esejas par tehnoloģijām mērķis ir atšķirīgs, tas vienmēr ir paredzēts saziņai ar lasītāju.
Katram skolēnam ir vismaz vienu reizi jāpierāda sava eseja, pirms tā tiek nodota. Pat labākie rakstnieki nevar uzrakstīt perfektu darbu pirmajā vai otrajā mēģinājumā, un dažreiz tiek apgalvots, ka neviens nevar pilnveidot literatūras darbu bez redaktora. Ja skolēns par kaut ko nav pārliecināts, ātra meklēšana internetā vai vārdnīcas vai gramatikas mācību grāmatas šķirstīšana var atrast pareizo vārda vai pieturzīmes lietojumu. Turklāt ir programmas, kas pārbauda, vai tekstā nav pareizrakstības un gramatikas kļūdas, taču tās parasti nav muļķīgi pierādījumi un dažreiz skolotāji to neuzskata par pieņemamām.