Džeksona laikmets attiecas uz laika posmu no 1829. līdz 1849. gadam Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, kad prezidents Endrjū Džeksons vadīja valsts valdību, veicot vairākas reformas un radikālas valdības izmaiņas. Šis laikmets radīja karjeras politiķi un “sapņu sistēmu”, divas politiskās kultūras sastāvdaļas, kas saglabājušās Amerikas Savienoto Valstu politikā līdz šai dienai. Šī vēsturiskā perioda svarīgākie punkti ir Džeksona Indijas izraidīšanas likums, ASV robežas atvēršana, demokrātiskas valdības un divu partiju politiskās sistēmas uzplaukums, cīņa par centrālo banku un prezidenta biroja pieaugošā vara.
Endrjū Džeksons tika ievēlēts 1828. gadā, pirmais cilvēks, kurš dzimis uz rietumiem no Allegheny kalniem, kurš kļuva par ASV prezidentu. Džeksona politiskā platforma bija paaugstināt parasto cilvēku, kurš, zaudējis bagātību un zemi, nebija varējis piedalīties politikā. Iepriekš Amerikas Savienoto Valstu politiskā kultūra un valdības amati bija piepildīti ar augstākās klases pārstāvjiem, kas sastāvēja no brīviem, kaukāziešiem, zemju īpašniekiem ar augstu sociālo stāvokli. Endrjū Džeksona politika radikāli mainīja šo politiku, ļaujot vēlēšanās balsot vīriešiem, kas nepieder zemei. Šī iemesla dēļ Džeksona laikmetu bieži sauc par demokrātijas laikmetu.
Gandrīz uzreiz pēc ievēlēšanas prezidents Džeksons apbalvoja savus prezidenta kandidatūras atbalstītājus ar gandrīz 2,000 darba vietu valdībā. Politiskie oponenti stingri iebilda pret šo “sapņu sistēmu”, nodēvējot Džeksona administrāciju par viņa “virtuves kabinetu”. Kamēr valdības valstsvīrs kādreiz bija pildījis valsts pienākumus Džordža Vašingtona un Tomasa Džefersona aizgādībā, vīrieši tagad meklēja pastāvīgas politiskās varas vietas. Džeksona laikmets ir saistīts ar karjeras politiķa uzplaukumu un mūsdienu politikā redzamo favorītismu.
1830. gadā prezidents Džeksons parakstīja Indijas izraidīšanas likumu. Šī politika, vēlāk vajājot viņa administrāciju, izspieda indiāņus no viņu senču zemēm un piespiedu kārtā pārcēla tos uz zemēm uz rietumiem no Misisipi upes. Tajā laikā Amerikas Savienotās Valstis plosījās, un baltie kolonisti vēlējās apmesties uz dienvidu un rietumu robežām. Indijas izraidīšanas likums tika uzskatīts par brīvprātīgu aktu, taču vietējie iedzīvotāji tika vai nu stingri piespiesti atteikties no savām zemēm, vai arī ASV armija viņus pavadīja uz rietumiem. Šo traipu Amerikas vēsturē čeroku cilts sauc par “asaru taku”, kas cieta lielu samaitātību un pazemojumu no viņu piespiedu trimdas.
Džeksona laikmetā ieviestās reformas un radikālas pārmaiņas ierindoja Džeksona politiskos pretiniekus. Par spīti Džeksona politikai izveidojās jauna, kaut arī īslaicīga politiskā partija: Whigs, kuru vadīja Džons Kvinsijs Adamss, Viljams Henrijs Harisons un Zakarijs Teilors. Whigs apstrīdēja izpildvaras pieaugošās pilnvaras un cīnījās pret Džeksona atteikumu iesniegt nacionālās bankas hartu. Šīs partijas popularitāte īslaicīgi pieauga, taču Džeksona laikmeta pievilcība vienkāršajam cilvēkam un verdzības jautājuma pieaugošā spriedze izraisīja tās priekšlaicīgu nāvi (5. atsauce). Vēlāk bijušie Whigs apvienojās, lai izveidotu Republikāņu partiju, savukārt Džeksona atbalstītāji attīstījās par Demokrātu partiju.