Obojas diapazons ir no B3 plakanas līdz A6. Basa obojai ir nedaudz zemāks tonis nekā mūsdienu obojai, un tās diapazons ir no B2 līdz G5 plakanam. Mūsdienu obojai dažos gadījumos var būt augstāks diapazons, taču augstākajām notīm ir slikts tonis un tās neizklausās tik skaidri kā apakšējās notis. Nošu nosaukumi ir rakstīti saistībā ar to novietojumu uz standarta 88 taustiņu klavierēm, un vidus C tiek apzīmēts kā C4 vai C nots ceturtajā oktāvā.
Obojas tiek klasificētas kā koka pūšaminstrumenti, kas rada skaņu, kad gaiss tiek vibrēts starp divām niedrēm instrumenta iekšpusē. Lai mainītu radītās nots augstumu, spēlētājs ar pirkstiem var aizklāt dažādas bedrītes, dažādas šo bedrīšu kombinācijas radot dažādas notis. Instrumentam ir 10 vai 11 caurumi augšējā daļā, ko darbina ar kreiso roku, un 10 atveres apakšējā daļā, kuru darbina ar labo roku. Šie caurumi ir jāizmanto kopā, lai atskaņotu visu obojas diapazonu.
Visiem mūzikas instrumentiem ir noteikts diapazons, kas būtībā nozīmē atstarpi starp zemāko noti, ko tie var radīt, un augstāko noti, ko tie var radīt. Klavierēs tas būtu no A0, kas atrodas vistālāk pa kreisi, līdz C8, kas atrodas vistālāk pa labi. Zemākā nots, ko var atskaņot uz standarta obojas, ir B nots trešajā oktāvā, kas atrodas tieši zem klavieru vidējās C, bet augstākā ir A nots sestajā oktāvā. “Oktāva” ir viss nošu klāsts, ieskaitot plakanas, no C līdz B.
Sadalot visu obojas potenciālo diapazonu četrās daļās, var iegūt labu pārskatu par dažādu diapazona daļu tonālajām īpašībām. No B zem vidus C līdz F virs vidus C, oboja rada biezu un pilnu toni. Diapazona otrā sadaļa, sākot no G4, kas ir otrā rindiņa uz diskanta atslēgas, līdz A5 augstākajā oktāvā, sniedz siltu un skaidru toni. No B5 līdz E6 instruments zaudē daļu siltuma, bet joprojām nodrošina tīru, vienmērīgu toni; augstāk un notis kļūst neparedzamākas un sāk klibot. Notis starp G4 un A5 parasti nodrošina labāko toni no visa obojas diapazona.