Kāpēc pasta pakalpojumi kļūst dārgāki?

Pasta ekonomikā lielākā daļa izmaksu ir nemainīgas. Nodaļu tīkls, šķirošanas centri, transports un piegādātāju algas jāapmaksā neatkarīgi no tā, vai vēstuļu ir miljons vai puse miljona. Tā kā sarakste pārceļas uz e-pastu, e-rēķiniem un valsts e-pakalpojumiem, sūtījumu skaits pastāvīgi krītas, un tās pašas izmaksas tiek sadalītas uz mazāku vienību skaitu. Rezultāts ir cenas kāpums par vienu vēstuli, nevis uzņēmuma peļņas pieaugums.

Otrs iemesls ir universālā pakalpojuma saistības. Valstij jānodrošina, ka pasta pakalpojumi ir pieejami visā teritorijā par vienotiem tarifiem, arī tur, kur piegāde ir dārga un sūtījumu maz. Šīs saistības izmaksas mēra kā tīrās izmaksas, un daļu no tām var segt no valsts budžeta, pārējo nes tarifs. Tāpēc jautājums par vēstules cenu patiesībā ir jautājums par to, cik lielu tīkla daļu sabiedrība vēlas uzturēt un no kādiem līdzekļiem.

Trešais iemesls ir izmaksu pieaugums pašā piegādē: degviela, transporta uzturēšana, darbaspēks un drošības prasības. Vienlaikus mainās sūtījumu struktūra. Vēstuļu vietā aug paku plūsma no interneta veikaliem, bet šajā segmentā valda asa konkurence ar pakomātu un kurjeru tīkliem, tāpēc pakas nesubsidē vēstuļu piegādi tik lielā mērā, kā varētu domāt. Konkurence pakām ir laba ziņa patērētājam, bet tā neatrisina vēstuļu segmenta izmaksu problēmu.

Tarifu maiņa nenotiek pēc uzņēmuma ieskata. Regulētajā daļā pakalpojuma sniedzējam jāiesniedz tarifu projekts ar izmaksu pamatojumu, regulators to izvērtē, ir paredzēta sabiedrības informēšana un iespēja iesniegt priekšlikumus, un tikai pēc tam tarifs stājas spēkā. Tieši tāpēc aktuālo cenu vienmēr jāpārbauda oficiālajos avotos, nevis vecos rakstos. Neregulētajos pakalpojumos, piemēram, kurjeru piegādē, cenu nosaka tirgus, un tā var mainīties biežāk.

Latvijas lasītājam ASV pasta dienesta problēmas ir tikai piemērs, nevis skaidrojums. Amerikā pasta dienests darbojas citā tiesiskajā un finansēšanas modelī, un tā parādi un pensiju saistības tiek risinātas ASV likumdevējā. Latvijā par pasta politiku atbild valsts, par tarifu uzraudzību regulators, bet universālā pakalpojuma saturu nosaka Pasta likums. Šos modeļus nevar salīdzināt tieši, kaut arī izraisošais cēlonis, proti, vēstuļu skaita sarukums, ir kopīgs gandrīz visām attīstītajām valstīm.

Kā patērētājam uz to reaģēt? Lielāko daļu sarakstes ar valsts iestādēm var pārnest uz oficiālo elektronisko adresi un elektronisko parakstu, kas ir bez maksas un juridiski līdzvērtīgs papīra dokumentam ar parakstu. Rēķinus var saņemt elektroniski, bet darījumos, kur nepieciešams pierādījums par nosūtīšanu, joprojām der ierakstīts pasta sūtījums. Pakām ir vērts salīdzināt vismaz divus piegādātājus un izvēlēties pakomātu, ja piegāde līdz durvīm nav nepieciešama. Sūtot regulāri, pārbaudiet arī abonementa vai iepriekš apmaksātu iepakojumu piedāvājumus, jo tie parasti izmaksā mazāk nekā atsevišķa svēršana katru reizi.