TJG Online
Savienotās Valstis

Kas bija Filadelfijas konvencija 1787. gadā?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Filadelfijas konvencija bija 1787. gada vasarā sasaukta štatu delegātu sapulce, kurā tapa ASV konstitūcija. Sanāksmes sākotnējais uzdevums bija labot Konfederācijas rakstus, taču delegāti to vietā uzrakstīja pavisam jaunu valsts iekārtu.

Pēc neatkarības kara ASV pastāvēja kā trīspadsmit gandrīz patstāvīgu štatu savienība. Kopējai valdībai nebija tiesību iekasēt nodokļus, nebija izpildvaras un nebija tiesu sistēmas, tāpēc tā nespēja ne atmaksāt kara parādus, ne novērst štatu savstarpējos tirdzniecības konfliktus. Tieši šī bezspēcība, nevis kāda abstrakta ideja par labāku iekārtu, bija iemesls, kāpēc delegāti 1787. gada vasarā sanāca Filadelfijā. Sapulci vadīja Džordžs Vašingtons, un sēdes notika aiz slēgtām durvīm, lai delegāti varētu mainīt viedokli bez publiska spiediena.

Konvencijā sadūrās divi plāni. Virdžīnijas plāns paredzēja likumdevēju, kurā vietu skaits ir atkarīgs no štata iedzīvotāju skaita, kas deva priekšrocību lielajiem štatiem. Ņūdžersijas plāns prasīja vienādu pārstāvniecību katram štatam neatkarīgi no lieluma. Risinājums bija kompromiss, kas saglabājies līdz šai dienai: divas palātas, no kurām vienā vietu skaits atkarīgs no iedzīvotāju skaita, bet otrā katram štatam ir vienāds balsu skaits.

Otrs kompromiss bija daudz tumšāks. Dienvidu štati prasīja, lai verdzībā turētie cilvēki tiktu ieskaitīti iedzīvotāju skaitā, no kura atkarīgas vietas likumdevējā, lai gan šiem cilvēkiem pašiem nebija nekādu tiesību. Panāktā vienošanās, ka vergu skaitu ieskaita daļēji, uz gadu desmitiem iecementēja verdzības politisko svaru un noveda pie konfliktiem, kas beidzās tikai ar pilsoņu karu.

Konstitūcijas tekstu delegāti parakstīja 1787. gada septembrī, taču tas vēl nebija spēkā. Dokuments bija jāratificē štatu konvencijām, un šī cīņa noritēja publiski, ar rakstu apmaiņu presē. Pretinieki iebilda, ka jaunajā konstitūcijā nav uzskaitītas pilsoņu tiesības, un tieši šī kritika drīz pēc tam noveda pie pirmajiem desmit grozījumiem, kuros uzskaitītas pamattiesības un kurus angliski sauc par Bill of Rights.

Latvijas lasītājam tuvākais salīdzinājums ir Satversmes sapulce, kas tika ievēlēta 1920. gadā un pieņēma Satversmi 1922. gadā. Abos gadījumos īpaši ievēlēta vai deleģēta sapulce raksta pamatlikumu jaunai valstij, un abos gadījumos teksts ir kompromiss, nevis kāda viena cilvēka ieceres īstenojums. Atšķirība ir iekārtā: amerikāņi izvēlējās prezidentālu republiku ar federālu uzbūvi, bet Latvijas Satversmes sapulce izvēlējās parlamentāru republiku ar vienotu, nefederālu valsti.

Kāpēc konstitūcija ir tik īsa un tik grūti grozāma

ASV konstitūcijas teksts ir pārsteidzoši īss, jo delegāti apzināti rakstīja vispārīgus principus, nevis detalizētus noteikumus. Saturu gadsimtu gaitā piepildīja tiesu prakse, pirmām kārtām Augstākās tiesas spriedumi, tāpēc amerikāņu strīdi par konstitūciju bieži patiesībā ir strīdi par to, kā tiesas to ir iztulkojušas.

Grozījumu procedūra ir apzināti sarežģīta: grozījumam vajadzīgs kvalificēts vairākums Kongresā un pēc tam apstiprinājums lielākajā daļā štatu. Latvijā Satversmes grozīšanai arī ir paaugstinātas prasības Saeimā, bet atsevišķu pantu grozīšanai papildus vajadzīga tautas nobalsošana. Abos gadījumos ideja ir viena: pamatlikums nedrīkst mainīties līdz ar katru parlamenta vairākumu.

Kas no tā ir vērtīgs mūsdienu lasītājam

Filadelfijas konvencija ir viens no retajiem labi dokumentētajiem piemēriem, kā tiek rakstīta valsts iekārta no tukšas lapas. Delegātu pieraksti rāda, ka vairums risinājumu radās nevis no teorijas, bet no bailēm: bailēm no karaļa varas atgriešanās, no lielo štatu dominances un no pūļa vadītas politikas.

Tieši tāpēc šo notikumu ir vērts lasīt kopā ar Latvijas Satversmes tapšanas vēsturi. Abas pieredzes rāda, ka pamatlikuma dzīvotspēju nosaka nevis skaistas formulas, bet spēja ietvert reālus interešu konfliktus un dot tiem risināšanas kārtību. Avoti abos gadījumos ir pieejami publiski: ASV dokumentus glabā Nacionālais arhīvs, Latvijas Satversmes sapulces materiālus Latvijas Nacionālā bibliotēka un arhīvi.

Kas piedalījās un kas nepiedalījās

Konvencijā piedalījās divpadsmit štatu delegāti, jo Rodailenda savus pārstāvjus nesūtīja, baidoties zaudēt patstāvību. Klāt nebija arī vairāku tā laika ietekmīgāko politiķu, kuri atradās diplomātiskā dienestā Eiropā. Delegātu vidū pārsvarā bija juristi, plantāciju īpašnieki un tirgotāji, tātad turīgi vīrieši, bet nebija ne sieviešu, ne pamatiedzīvotāju, ne verdzībā turēto cilvēku pārstāvju.

Šis sastāvs izskaidro gan dokumenta stiprās, gan vājās puses. Varas dalīšana un īpašuma aizsardzība tekstā ir izstrādāta detalizēti, bet politisko tiesību loks sākotnēji bija šaurs, un tā paplašināšana prasīja gadsimtu ilgu cīņu un vairākus konstitūcijas grozījumus.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Savienotās Valstis Sadaļas jautājumi ar burtu F Ziņot par neprecizitāti