Otrais Ķīnas un Japānas karš (1937-1945), kas notika starp Ķīnu un Japānu, bija lielākais karš Āzijā 20. gadsimtā. Spriedze, kas to izraisīja, sakņojas Pirmajā Ķīnas un Japānas karā, kas notika gandrīz pirms trīs gadu desmitiem. Pirmajā Ķīnas un Japānas karā Japāna ieņēma Taivānu un Koreju, kas iepriekš bija Ķīnas kontrolē. Gadiem ilgās pretrunīgās nacionālās politikas nostādīja šīs divas lielvaras pretrunas — Japānas imperiālistiskā dominēšana nostādīja nikno nacionālistisko Ķīnu aizsardzības pozīcijā, un nestabilitāte reģionā veicināja karadarbību. Otrais Ķīnas un Japānas karš, kas pazīstams arī kā pretošanās karš pret Japānu ķīniešiem un kā Japānas un Ķīnas karš pret Japānu, sākās ar vairākus gadus ilgušām izkaisītām cīņām un starpgadījumiem, kas galu galā noveda pie pilnīga kara, kas nebeigsies. līdz Otrā pasaules kara kulminācijai.
Pēc Pirmā Ķīnas-Japānas kara dzelzceļš Korejā, kas tika izmantots Japānas karaspēka apgādei, veda arī cauri daļām Mandžūrijas, kas bija daļa no šīm piegādēm. 1931. gadā daži japāņu karaspēki uzbruka Ķīnas karaspēkam šajā apgabalā, par attaisnojumu izmantojot viltus uzbrukumu dzelzceļam. Cīņas izplatījās, un pēc neilga laika Japāna kontrolēja lielu Mandžūrijas daļu. Japāna apgabalu pārdēvēja par Mandžukuo un izveidoja simbolisku Ķīnas valdību, bet aizkulisēs Japānas armija saglabāja varu. No 1933. līdz 1935. gadam Ķīna izveidoja divas demilitarizētas zonas ap Mandžūku, kas liecina par pretestības vājināšanos.
Pēc japāņu sagrābšanas Mandžūku Japāna un Ķīna ik pa laikam iesaistījās savstarpējās kaujās, bet 1937. gadā kaujas izplatījās pēc tam, kad daži Ķīnas karaspēki uzbruka Japānas karaspēkam netālu no Pekinas. Lielākā daļa vēsturnieku piekrīt, ka šajā laikā nopietni sākās Otrais Ķīnas un Japānas karš. Drīz pēc tam Japāna ātri ieņēma vissvarīgākās piekrastes pilsētas, un Ķīnas karaspēks atkāpās, galvenokārt to piegādes trūkumu, sliktas apmācības un militārās korupcijas dēļ.
Vēlāk tajā pašā gadā Japānas armija ieņēma un atlaida Nanjingu vienā no svarīgajām uzvarām Otrā Ķīnas un Japānas karā. Japānas valdība baidījās, ka ziņas par Ķīnas pilsoņu zādzībām, izvarošanām un slepkavībām Naņdzjinā izplatīsies, jo ASV, Nīderlandes un Lielbritānijas karavīri atradās tuvumā, palīdzot nesaistītā bēgļu evakuācijā. Japāņu pilotiem tika pavēlēts uzbrukt, kā rezultātā gāja bojā divi no Rietumu karavīriem. Tas šokēja ārzemniekus, taču ziņas par notikušo Naņdzjinā tika apspiestas, lai nepieļautu prasības par kara pieteikšanu Japānai.
Neilgi pēc Naņdzjinas ieņemšanas Japānas armija palēninājās Ķīnas milzīgā izmēra un pieejamā darbaspēka un infrastruktūras trūkuma dēļ. Iestājās strupceļš, kas ilga līdz 1941. gadam. Okupācija ķīniešiem bija ļoti smaga, jo apstākļi jau bija kļuvuši nemierīgi politiskās nestabilitātes dēļ. Daudzi cieta no pārtikas trūkuma, un nacionālistu un komunistu vadītāji bija vairāk iesaistīti cīņā viens pret otru, nevis cīnījās pret Japānas iebrukumu.
1941. gadā, kad Ķīna iestājās Otrajā pasaules karā, Otrais Ķīnas un Japānas karš tika iekļauts plašākā Otrā pasaules kara darbā. ASV un Padomju Savienība palīdzēja Ķīnai karā pret Japānu. Otrais Ķīnas un Japānas karš beidzās 1945. gadā kā daļa no Japānas kapitulācijas Otrā pasaules kara beigās, kura laikā Japāna atdeva Ķīnai kontroli pār Mandžūriju, Taivānu un Peskadoru salām. Tā kā Otrais Ķīnas un Japānas karš stipri novājināja nacionālistus, komunisti vēlāk pārņēma Ķīnu 1949. gadā.