Kas bija pāvesta shisma?

Atšķirībā no iepriekšējās Lielās shizmas, ko motivēja fundamentālas reliģiskās atšķirības, pāvesta shismai bija politisks raksturs. Tas bija saistīts ar konfliktu starp Romu, Itāliju un Aviņonu, Franciju. Roma bija tradicionālais pāvesta cietoksnis, bet 1300. gados pāvestība pārcēlās uz Aviņonu. Franči vēlējās saglabāt savu kontroli pār pāvestību politisku un prestiža iemeslu dēļ, savukārt romieši pieprasīja pāvesta amata atgriešanu Itālijas zemē.

1376. gadā pāvests Gregorijs XI pārcēla pāvestību atpakaļ uz Romu. Pēc viņa nāves 1378. gadā romieši ievēlēja pāvestu Urbānu VI. Tomēr grupa renegātu kardinālu Francijā nebija apmierināti, un viņi savukārt ievēlēja pāvestu Klemensu VII, kurš kļuva pazīstams kā antipāvests. Tas izraisīja domstarpības, saprotams, jo diviem pāvestiem nav paredzēts pastāvēt vienlaikus. Cīņa starp Romu un Aviņonu tika uzsākta un pēc tam vēl vairāk sajaukta 1409. gadā, kad sanāksmē Pizā, Itālijā, tika ievēlēts trešais pāvests.

1417. gadā trešā konkurējošā pāvesta atbalstītājs ierosināja Konstances koncilu — sanāksmi, kuras mērķis bija atrisināt situāciju, noteikt īsto pāvestu un izbeigt pāvesta shizmu. Baznīca bija sapratusi, ka notikums bija satraucošs tās sabiedriskajām attiecībām, turklāt tas bija nedaudz apkaunojošs, un lielākā daļa koncila pušu ļoti vēlējās redzēt lietas izbeigšanu, lai gan tās varēja atbalstīt dažādus pāvestus.

Papildus abu antipāvestu galīgai atcelšanai Konstances koncils izvirzīja arī virkni politisko un reliģisko reformu. Tika ievēlēts jauns pāvests Mārtiņš V, izbeidzot pāvesta šķelšanos un apstiprinot Romu par pāvestības mītni. Pāvesta Mārtiņa V laikā pāvesta autoritāte tika nostiprināta, nostiprinājot domu, ka pāvests ir augstākā autoritāte Baznīcā un ka viņa vārds ir likums, kad runa ir par reliģiskiem jautājumiem.