Kas bija pieci labie imperatori?

Kārtībā pieci labie imperatori bija Nerva, Trajans, Hadriāns, Antonijs Pijs un Marks Aurēlijs. Šie vīrieši bija raksturīgi, jo viņi visi tika adoptēti, nevis mantojuši troni, bet gan nopelnījuši. Eksperti norāda, ka viņi ieguva tautas atbalstu, izejot cauri Romas politiskajām rindām, nevis vienkārši mantojot impēriju, un viņu mērenā politika un aizsardzības taktika palīdzēja saglabāt mieru un stabilitāti Romas impērijā. Tā kā daudzi Romas imperatori, kas mantoja troni, bija slaveni ar savu korupciju un ekscentriskumu, un viņu noteikumus iezīmēja politiskās intrigas un haoss, kad cilvēki cīnījās pēc varas. Kad šie pieci vīrieši tika adoptēti, daudzi no šiem jautājumiem tika apieti.

Šo terminu ieviesa Makjavelli, kurš rakstīja par imperatoriem 1503. gadā, apspriežot domu, ka viņi padarīja Romas impēriju stiprāku, nostiprinot tās valdīšanu, nodibinot draudzīgas attiecības ar Romas Senātu un veicinot mākslas un kultūras uzplaukumu. Kopš 1503. gada daudzi citi vēsturnieki ir pētījuši šos imperatorus un komentējuši viņu lomu Romas vēsturē.

Pēc Makjavelli domām, šo imperatoru valdīšana bija “laba”, norādot uz atkāpšanos no agrāko valdnieku bieži despotiskām un neprātīgām darbībām. Citi vēsturnieki atbalsta šo ideju, piebilstot, ka piecu labo imperatoru valdīšana iezīmēja tikumīgu un gudru lēmumu periodu, kas padarīja Romas impēriju par patīkamāku un produktīvāku dzīvesvietu.

Diemžēl impērijai milzīgo satricinājumu sākums iezīmēja Markusa Aurēlija valdīšanu, un šīs problēmas tikai saasinājās pēc viņa nāves. Sociālie nemieri, politiskās problēmas un ekonomiskie jautājumi sāka nomocīt Romas impēriju, un kaimiņu reģioni sāka laupīt Romu, sajūtot asinis ūdenī. 476. gadā impērija pilnībā sabruka, izbeidzot 500 gadus ilgušo romiešu kundzību pār Eiropu.