Adaptīvā komunikācija ir saziņas veids, kas ir pielāgots kāda cilvēka vajadzībām un spējām. Tas ir paredzēts, lai sniegtu cilvēkiem iespēju sazināties ar citiem, pat ja viņi nevar iesaistīties mutiskā saziņā. Lai gan daudzi cilvēki ir vislabāk pazīstami un apmierināti ar mutisku saziņu, ir vairāki iemesli, kāpēc tā ne vienmēr ir iespējama, tostarp kognitīvi traucējumi, iedzimti stāvokļi, smadzeņu traumas un tā tālāk. Adaptīvās komunikācijas nodrošināšana cilvēkiem var dot viņiem spēku un radīt neatkarības sajūtu.
Viens no adaptīvās saziņas veidiem, kas cilvēkiem var būt pazīstams, ir zīmju valoda, ko lieto cilvēki, kas ir kurli, vājdzirdīgi vai nespēj runāt. Zīmju valodu lieto arī cilvēki ar runas traucējumiem, piemēram, insulta upuri, kuriem ir problēmas ar runāšanu, un tā var būt arī daļa no saziņas sistēmas, ko izmanto cilvēki ar kognitīviem traucējumiem. Piemēram, kāds ar attīstības traucējumiem varētu integrēt zīmi savā saziņas metodē.
Citi adaptīvās saziņas veidi ietver datorprogrammas, ar kurām cilvēki var mijiedarboties, lai sazinātos. Piemēram, tērzēšana ir šāda veida saziņas veids, tāpat kā datorprogrammas, ko var izmantot elektronisku balsu ģenerēšanai, vai programmas, kas pēc būtības ir vizuālas, ļaujot lietotājiem atlasīt attēlus, kas attēlo saziņas jēdzienus. Tāpat šādā veidā var izmantot saziņas grāmatas, vēstuļu tāfeles un tā tālāk.
Cilvēkiem, kuriem ir vai nav lasītprasmes, adaptīvā komunikācija var būt diezgan vērtīga. Šis saziņas veids ir noderīgs arī cilvēkiem ar kognitīvām atšķirībām, kuriem runas komunikācija var būt grūti saprotama, nomākta vai ierobežojoša. Cilvēki var arī izveidot savas komunikācijas sistēmas, strādājot ar ģimenes locekļiem, draugiem un palīgiem, lai izstrādātu viņiem ērtu sistēmu. Sistēmas var ietvert fiziskus žestus, zīmju valodu, zīmēšanu, norādīšanu uz attēliem un daudzas citas metodes.
Adaptīvās komunikācijas apguve dažreiz var būt sarežģīta cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie runas komunikācijas. Tas var būt grūti cilvēkiem, kuri izstrādā saziņas metodi, lai kompensētu traumas un citas problēmas, kas traucē runāt, un cilvēkiem, kuri strādā par aprūpētājiem cilvēkiem, kuri izmanto adaptīvo komunikāciju. Svarīgi atcerēties, ka sistēmu var pielāgot, lai tā atbilstu indivīda vajadzībām, un ka, veltot laiku komunikācijas sistēmas izveidei, var atvērt durvis cilvēkiem, kuriem ir grūtības sazināties. Vēsturiski cilvēki, kuri nevarēja vai negribēja runāt, bieži tika atstumti no sabiedrības, taču pētījumi par adaptīvo komunikāciju ir parādījuši, ka, ja tiek nodrošināta komunikācijas sistēma, lielākā daļa cilvēku vismaz mēģinās sazināties.