Agarkoks veidojas kā sveķaina viela dziļi dažu veidu koku iekšpusē no Dienvidaustrumāzijas. Daudzās kultūrās agarkoks, kas nemaz nav koks, tiek uzskatīts par vīraku un smaržu eļļu, ko izmantot reliģiskās ceremonijās tempļos un mošejās. Pārmērīga agarkoka raža no it kā aizsargājamiem mežiem ir padarījusi sveķus par retiem, kā arī apdraudējusi daudzas saimniekkoku sugas.
Agarkoks, kas pazīstams arī kā alvejas koks, sirdskoks vai ērgļa koks, atgādina dzintara sveķus. Tas ir lipīgs un kaļams, taču koki to dabiski nerada, tāpat kā lielākā daļa sulas veidu. Tas veidojas tikai nelielā daļā koku no Aquilaria ģimenes, ko sauc par thymelaeceae, kas agrāk auga mērenajos un lietus mežos Malaizijā, Papua-Jaungvinejā, Indonēzijā, Indijā un Vjetnamā. Šie tropiskie koki patiesībā aug ļoti ātri sliktā augsnē, ja vien tiem ir pietiekami daudz ūdens.
Diemžēl koki netiek novērtēti to ražīgo zāģmateriālu dēļ, bet gan anomālās agarkoka vielas dēļ, kas, šķiet, rodas infekcijas vai ģenētiskas mutācijas rezultātā. Diemžēl nevar pateikt, kuri koki varētu dot lielu agarkoka ražu, kamēr tie nav nocirsti un sadalīti. Prognozēšana, iespējams, ir ļāvusi tos uzraudzīt kā atjaunojamo resursu, tomēr pārmērīga ražas novākšana lielākajā daļā valstu ir iznīcinājusi Aquilaria kokus. Iespējams, ka populācijas atjaunošana šajā brīdī nav pieņemama.
Agarkoks, galvenokārt no Vjetnamas, eksportēts uz citām valstīm, var tikt sadedzināts kā ārstniecības dūmi, ietīts ar lūgšanu šallēm, lai tās smaržotu, vai nospiests, lai iegūtu spēcīgo eļļu. Ājurvēdas un tradicionālā ķīniešu medicīna dūmus vērtē kā dziedinošus, jo tie līdzsvaro chi. Korejā “kanam” tiek sadedzināts par melnajiem dūmiem, tāpat kā “kanankoh” Japānā.
Islāma, šintoisma un budisma svētajās vietās kā ziedojumi templim un vīraks tiek izmantota destilēta agarkoka eļļa. Izslavēto smaržu no “Dievu koka” var novietot uz altāriem, kā arī punktēt uz ādas, lai izceltu bagātīgo smaržu. Pat ziepes un smaržas ir iekļāvušas agarkoka raksturīgo aromātu.