Apelācija uz izsmieklu ir izplatīts loģikas maldu veids. Spēja to pamanīt strīdos palīdzēs jums sevi aizstāvēt, un izvairīšanās no tā padarīs jūs daudz spēcīgāku komunikatoru un debatētāju. Problēma ar lielāko daļu loģisko kļūdu ir tā, ka tās ir ļoti vilinoši izmantot, jo daudzas no tām ir efektīvas, īpaši pret vājāku pretinieku. Tomēr aicinājums izsmiet var viegli tikt atpakaļ pret personu, kas to izmanto, ja kāds ir pietiekami ieinteresēts to pamanīt un uzlēkt.
Aicinot izsmiet, persona noniecina apgalvojumu, liekot domāt, ka tas ir absurds. Prasības ņirgāšanās teorētiski samazina tās spēku. Tomēr aicinājums izsmiet neizpaužas kā pamatots vai noderīgs arguments, jo tas debatēs neienes jaunu informāciju vai konkrētu diskusiju. Ir daudz piemēru aicinājumam izsmiet, taču tie visi vairāk vai mazāk izpaužas kā “X ir muļķīgs, tāpēc x ir nepatiess”. Bieži vien aicinājumā izsmiet tiek izmantots salmu vīrs, vājš arguments, ko radījusi opozīcija un piedēvēta aizsardzībai. Salmu vīru ir viegli atmaskot opozīcijai, un neuzmanīgs aizstāvis var neapzināties, kā viņa vārdi vai nostāja tika sagrozīta, lai izveidotu salmu vīru.
Piemēram, diskusijā par to, vai bērniem regulāri jāveic dzirdes pārbaudes, vājš strīdētājs var teikt: “Dzirdes testi ir muļķīgi”, izsakot aicinājumu izsmiet, kas apiet faktisko problēmu. Šāda acīmredzama iesaistītās loģikas ilustrācija parāda, cik nederīgs var būt arguments, kas izmanto aicinājumu izsmiet. Aicinājums izsmiet izsmej argumentu, bet ne personu, kas to izvirzīja. Faktiskā strīdā, protams, jūsu oponents, visticamāk, ir viltīgāks, tāpēc pievērsiet uzmanību tādiem atslēgvārdiem kā mānīgs, muļķīgs, smieklīgs, traks un citi, kas liek domāt, ka persona noniecina jūsu apgalvojumu, nevis vēršas pie tā.
Ad hominem uzbrukumā kāds uzbrūk personai, kas argumentē, kā tas varētu būt gadījumā, ja kāds saka: “Es iedomājos, ka kādam, piemēram, jums nav ne jausmas par to, cik grūti tas patiesībā ir.” Ad hominem uzbrukums liek domāt, ka persona, kas izvirza argumentu, nav kvalificēta vai nav uzmanības vērta, un tas parasti tiek uzskatīts par nepamatotu debašu paņēmienu.
Loģikas veidu, ko pārstāv aicinājums izsmiet, nevajadzētu jaukt ar reductio ad absurdum, argumentācijas paņēmienu, kas nošķir apgalvojumu un ilustrē iespējamo pretrunu, kas varētu rasties, ja apgalvojums būtu patiess. Šī “samazināšana līdz absurdam” dažkārt var būt noderīgs veids, kā ilustrēt punkta vājumu. To var arī izmantot, lai novērstu cilvēku uzmanību no pretenzijas satura. Tomēr reductio ad absurdum parasti sākas ar stabilu punktu, nevis ņirgāšanos.