Aizsardzības tiesa ir īpašs Apvienotās Karalistes tiesu sistēmas segments, kas nodarbojas ar garīgi nespējīgu personu lietām. Aizsardzības tiesa, kas izveidota ar 2005. gada Garīgo spēju likumu, ir atbildīga par garīgo spēju noteikšanu, kā arī pieņem lēmumus, kas galvenokārt attiecas uz juridisko un finansiālo aspektu, tās personas vārdā, kura atrodas Tiesas aizsardzībā. Aizsardzības tiesas izveide pārņēma agrāko sistēmu ar tādu pašu funkciju, kas darbojās ārpus Valsts aizbildņa biroja.
Lai daudzpusīgāk apkalpotu iedzīvotāju ar garīgiem traucējumiem segmentu, jaunā Aizsardzības tiesa tika izveidota kā atsevišķa vienība ar atšķirīgām pilnvarām. Pirms izgudrošanas sākotnējā nodaļa risināja tikai juridiskus un finansiālus lēmumus, savukārt labklājības un veselības aprūpes jautājumus risināja cits tiesas mehānisms. Jaunajā sistēmā šīs funkcijas ir apvienotas gan lielākai efektivitātei, gan cilvēkiem, kurus Tiesa apkalpo, ērtāk izmantot.
Papildus garīgo spēju noteikšanai ir daudzi lēmumi, kas ir Aizsardzības tiesas jurisdikcijā. Tiesas amatpersonas var pieņemt finansiālus un juridiskus lēmumus par viņu aprūpē esošajām personām, iecelt kvalificētus vietniekus, kas atbild par šo lēmumu pieņemšanu konkrētajai personai, kā arī atstādināt no amata aprūpētājus, vietniekus vai pilnvarotos, kuri nepilda savus pienākumus. Personām, kuras nav piešķīrušas pilnvaru izvēlētajam pārstāvim, Tiesa var darboties kā izpildītājs finanšu un juridiskos jautājumos.
Aizsardzības tiesa parasti kārto pieaugušo lietas, bet dažkārt var vērsties arī par lēmumiem par nepilngadīgajiem. Parasti nepilngadīgajiem jau ir aizbildņi, piemēram, vecāki, kas var likumīgi rīkoties viņu vārdā. Ja bērnam būs vajadzīgs ilgtermiņa lēmumu pieņēmējs un viņš pēc pilngadības sasniegšanas nevēlas paļauties uz saviem pašreizējiem aizbildņiem, Aizsardzības tiesa dažkārt var iecelt citu vietnieku. Daži 1989. gada Likuma par bērniem noteikumi arī dod citām tiesām iespēju nodot noteiktas lietas, kas saistītas ar nepilngadīgajiem, izskatīšanai Aizsardzības tiesai.
Ne vienmēr galvenajai pusei, kas ir Tiesas jurisdikcijā, ir jābūt galvenajai tiesu palīdzības pieprasītājai. Bieži vien aizbildnis, vietnieks vai persona ar pilnvaru iesniegs pieteikumu Tiesai. Parasti par tiesas pakalpojumiem ir jāmaksā, kas jāmaksā pieteikuma iesniedzējam.