Aktīna pavedieni, kas pazīstami arī kā mikrofilamenti, ir plāni atbalsta pavedieni, kas iegūti no proteīna aktīna ķēdēm, kas atrodas visu eikariotu organismu šūnās. Lai gan šie pavedieni pilda daudzas dažādas funkcijas, tie galvenokārt pastāv, lai nodrošinātu strukturālu atbalstu un intracelulāru transportēšanu kā šūnu citoskeleta daļas. Aktīna pavedieniem var būt arī liela nozīme šūnu formu uzturēšanā vai mainīšanā un šūnu pārvietošanās izraisīšanā. Plašākā mērogā aktīnam ir neatņemama sastāvdaļa muskuļu kontrakcijas procesā, bez kura cilvēku un daudzu citu organismu darbība būtu pilnīgi neiespējama. Aktīna gandrīz visuresošais daudzums šūnās padara to ļoti noderīgu dažādiem pētniecības pielietojumiem, koncentrējoties uz citoskeletu un citām šūnu bioloģijas jomām.
Aktīna polimerizācija jeb process, kurā proteīna aktīna monomēri apvienojas, veidojot aktīna pavedienus, sākas ar procesu, ko sauc par kodolu veidošanos. Kodolu veidošanās notiek, ja trīs vai vairāku aktīna monomēru grupa spontāni vai citādi sagrupējas, veidojot bāzi, uz kuras var pievienoties citi aktīna monomēri. Aktīna polimerizācija neveido vienu lineāru pavedienu; tas drīzāk veido aktīna pavedienu, kas sastāv no saistītu aktīna monomēru dubultspirāles. Šāds izkārtojums ir daudz izturīgāks nekā būtu viena lineāra šķipsna.
Aktīna polimerizācija ir atgriezenisks process, kas nozīmē, ka aktīna pavedienus var sadalīt atsevišķās aktīna vienībās. Tas nodrošina ļoti dinamisku procesu, jo aktīna pavedieni var ātri polimerizēties un depolimerizēties dažādās šūnas vietās. Dažādas ķīmiskas izmaiņas dažādās šūnas daļās var veicināt polimerizāciju vai depolimerizāciju, tāpēc aktīna pavedienus var salikt vai izjaukt diezgan ātri, pamatojoties uz konkrētajām šūnas vajadzībām. Starp aktīna monomēru un pavedienu koncentrāciju mēdz būt šķietams dinamisks līdzsvars, lai gan šo līdzsvaru var ietekmēt dažādi faktori. Zem noteiktas monomēru koncentrācijas sliekšņa pavedieni, visticamāk, neveidosies, bet virs šī sliekšņa kodolu veidošanās un polimerizācija notiek spontāni.
Aktīns, jo tas ir gandrīz visuresošs eikariotu šūnās un tā būtiskā būtība ir daļa no šūnu citoskeleta, parasti tiek pētīts bioloģiskajos eksperimentos. Ir izstrādātas dažādas metodes, kā krāsot aktīnu, lai varētu novērot izmaiņas, kas rodas zāļu vai ģenētiskās modifikācijas rezultātā. Organismus vai šūnas var ģenētiski pārveidot vai apstrādāt ar dažādām zālēm, kas ietekmē aktīna pavedienu polimerizāciju. Šādi eksperimenti tiek izmantoti, lai precīzi klasificētu aktīna pavedienu daudzās lomas un uzzinātu, kā to maiņa ietekmē šūnas.