Altam koncerts ir muzikāls skaņdarbs, kurā ir solo alts un atbalstošais orķestris. Līdzīgi kā koncerti citiem instrumentiem, altkoncertam parasti ir vairākas kustības. Alta solo mērķis ir izcelt altista izteiksmes līmeni un tehniskās spējas, taču, tā kā vārds “concerto” nozīmē atspēlēties vienam no otra gandrīz kaujas vai divcīņas stilā, arī atbalsta orķestrim ir jābūt būtiska spēja.
Altu koncerti ir zināmā mērā retums, kas nozīmē, ka, lai gan piemēri noteikti pastāv, tie ir sastopami daudz mazākā skaitā nekā koncerti citiem instrumentiem. Tas ir saistīts ar alts attīstīšanos. Tas ir saistīts arī ar lomu, ko alts parasti spēlē ansambļos, un tās akustiskajām īpašībām.
Pirms 16. gadsimta stīgu instrumenti, kurus spēlēja ar lociņiem, bija sastopami, taču tie atšķīrās no mūsdienu vijoļu saimes pārstāvjiem ar kopējo dizainu, izmēru un stīgu skaitu. Zinātnieki nav pārliecināti, kurš mūsdienu vijoļu saimes pārstāvis attīstījās pirmais, taču daži eksperti uzskata, ka, pamatojoties uz lingvistiskiem pierādījumiem un noteiktas terminoloģijas klātbūtni mūzikas dokumentos un partitūrās, alts attīstījās vispirms. Tomēr tas nenotika līdz 1500. gadu vidum vai beigām. Instrumentālie koncerti jebkuram instrumentam sāka parādīties tikai 1600. gadsimta beigās, jo pieejamie instrumenti nepieļāva tik daudz virtuozitātes un tāpēc, ka mūziķiem bija vajadzīgs laiks, lai pārvietotos garām aizspriedumiem par to, kā un ko komponēt.
Tas, ka visai vijoļu saimei bija vajadzīgs laiks, lai attīstītos un pilnveidotos, nozīmēja, ka tikai baroka periodā jeb aptuveni no 1650. līdz 1750. gadam komponisti vispirms uzlūkoja altu kā solo instrumentu. Šajā laika posmā rakstītā altu koncerta piemērs ir Georga Filipa Telemana Alto koncerts Sol mažorā. Daži mūziķi uzskata, ka šis ir viens no agrākajiem altu koncertiem, ja ne pirmais. Saujiņa komponistu izmēģināja spēkus arī koncertu rakstīšanā altam, taču, līdzīgi kā citās formās, altu koncerts izkrita no labvēlības līdz 20.gadsimtam, kad komponisti atkal “atklāja” altu.
Komponisti nekad īsti neķērās pie alta koncertiem, jo, lai gan tai ir diezgan skaists tonis pats par sevi, alts funkcionāli parasti ir atbalsta instruments. Tā atskaņo harmonizējošus toņus vai kontrmelodijas, kalpojot par iekšējo balsi ansambļos. Alta toņu diapazona dēļ altam ir tāda pati problēma kā čellam, jo spēlētājiem ir ļoti grūti viegli projicēt savu skaņu pār pavadošā orķestra skaņu. Ar kamerorķestri, kurā ir 50 vai mazāk spēlētāju, tā ir mazāka problēma, bet standarta orķestros var būt pat 100 spēlētāju. Cita problēma ir tā, ka vijole ir populārāks instruments, kas komponistiem apgrūtina altu izvēli, ja viņi vēlas, lai skaņdarbs kļūtu ievērojams vai ieprogrammēts koncertos.
No tehniskās puses altu koncerti parasti ir “itāliešu” koncertu formā. Tas nozīmē, ka ir trīs kustības: pirmā ātra, otrā lēna un pēdējā ātra. Šī forma kļuva populāra pēc baroka perioda, kura laikā koncertam parasti bija četras lēnas, ātras, lēnas un ātras daļas. Klasiskie triju daļu altu koncerti parasti seko sonātes formai pirmajai daļai, trīskāršajai formai otrajai daļai un rondo formai pēdējai daļai.