Antitēze kaut kam ir tā pretstats. Lingvistikā tas ir tiešs pretstats, kas līdzīgs antonīmam. To lieto arī, lai apzīmētu pretēju pozīciju vai pretēju pozīciju diskursā. Antitēze tiek lietota vispārīgā nozīmē, lai teiktu, ka kaut kas vai kāds ir pretējs kaut kam citam; “Viņš bija pretstats visam, par ko viņa iestājās.”
Antitēze literatūrā tiek izmantota, lai attēlotu divus pretstatus. Tas parasti izpaužas kā divi personāži ar pretēju personību, taču to var attiecināt arī uz vietām un objektiem. Romānos ar vienkāršotiem varoņiem, ko dažkārt sauc par divdimensiju varoņiem, tas var būt vienkārša labo un ļauno arhetipu izmantošana.
Dž. R. R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks” ir labs sarežģītāku pretstatu varoņu piemērs. Ir vairāki pretēji pāri, tostarp Legolass elfs un Gimli punduris un labā-sliktā vedņa pārī Gendalfs un Sarumana. Īpaši ievērības cienīgs ir viens pāris: Rohanas karalis Teodens un Gondoras augstais pārvaldnieks Denetors. Abi varoņi redz savu galīgo likteni un cīņas pret to bezjēdzību, tomēr abi reaģē atšķirīgi. Teodens atrod drosmi nolemtībā un anglo-ziemeļvalstiskā veidā nolemj cīnīties ar nolemtību neatkarīgi no uzvaras iespējamības, savukārt Denetors ļaujas liktenim un nogalina sevi.
Ja abi vīrieši, Teodens un Denetors, būtu zinātnieki, viņi būtu iesaistījušies strīdā par kāda cilvēka reakciju uz nolemtību. Antitēze rodas, ja tiek sniegts pilnīgi pamatots, bet pretējs arguments, lai pretotos citam pilnīgi pamatotam argumentam. Šo pozīciju apmaiņu sauc par hēgeliešu dialektiku, kas nosaukta Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa vārdā.
Šādā hēgeliskā dialektikā antitēze ir intelektuāls uzbrukums kāda tēzei, un retorika ir minētās tēzes aizstāvēšana. Tas ir divvirzienu process. Hēgelis ir arī nepareizi saistīts ar trīsvirzienu intelektuālā diskursa procesu. Heinriha Morica Chalybaus ieskicētajā sistēmā pirmais elements ir tēze, otrais ir antitēze un pēdējais elements ir sintēze. Pēdējā elementā tiek panākta sava veida saskaņa starp tēzi un antitēzi.
Antitēze jau sen ir izmantota arī retorikā. Tīrā retorikā, kas neietilpst Chalybaus-Hēgeļa sistēmā, runātājs to izmanto, lai ierosinātu argumentu un tā pretstatu. To var izmantot arī iedvesmai, piemēram, aicināšanai pēc brīvības vai nāves. Pretēja izmantošana izceļ priekšlikuma pievilcību.