Arioso ir mūzikas skaņdarbs, kas parasti ir paredzēts solo dziedātājam, kas visbiežāk saistīts ar operdziedāšanu. Tas pārņem runai līdzīgus modeļus un deklamācijas stilu, bet ir nedaudz metriskāks. Tā arī vairāk atgādina āriju melodiskā formā.
Tā kā opera attīstījās 17. gadsimtā, it īpaši Itālijā ap Neapoli, komponisti izmantoja rečitatīvu jeb dziedāšanu, kas izmanto runas laiku un dabisku plūdumu, lai parādītu, ko varoņi jūt savās situācijās. Sākumā rečitatīvi turējās pēc iespējas tuvāk runai. Cilvēki šo dziedāšanas veidu sauca par sauso recitatīvu vai rečitatīvu vienkāršību vai vienkāršu rečitatīvu. Vēlāk komponisti izmantoja orķestri, lai dramatizētu mirkļus rečitatīvos. Visbeidzot, komponisti sāka padarīt rečitatīvus brīvākus un melodiskākus, tādējādi attīstot arioso.
Romiešu mūziķi jau 1600. gadsimta pirmajā pusē solo dziedāšanu bija definējuši divās kategorijās — runai līdzīgā rečitatīvā un melodiskā ārija. Problēma bija tā, ka starp abām formām nepastāvēja reāls vidusceļš. Komponists Domeniko Mazoki mēģināja līdzsvarot rečitatīvu un āriju ar mezz’arie jeb “pusārijām”, kas bija īsas melodiskas starpspēles lielākajā rečitatīvā. Tomēr šī pieeja vairāk atgādināja brīvas melodijas iestarpinājumu. Kad arioso beidzot attīstījās, tas beidzot radīja īstu vidusceļu starp rečitatīvu un ārijas dziedāšanu.
Salīdzinot ar āriju, arioso parasti ir īsāks, kā arī mēdz būt brīvākas formas. Tas padara to par lielisku pāreju starp recitatīvu un āriju. Komponisti var izmantot arioso vienu pašu, tomēr izmantojot to, lai aizstātu rečitatīvu vai āriju. Tas ir atkarīgs no komponista vēlmēm un ainas konteksta, ko komponists mēģina attēlot.
Arioso ir sastopams dažāda veida mūzikas darbos. Tā, piemēram, tradicionāli ir operas sastāvdaļa, taču komponisti to ar lieliem panākumiem izmanto arī oratorijās un kantātēs. Tas nozīmē, ka labāk ir domāt par arioso kā dziedāšanas stilu, nevis saistīt to ar kādu konkrētu žanru.
Fakts, ka arioso ir stils, nevis žanrs, ir vēl viens piemērs šāda veida muzikālā izpildījuma instrumentālajā pārņemšanā. Kad arioso bija stingri izstrādāts, instrumentālisti regulāri aranžēja arioso, lai viņi varētu baudīt vokālos darbus. Saprotot, ka instrumentālisti spēlējot var pieņemt arioso īpašības, komponisti sāka komponēt arioso tieši instrumentiem tādā pašā veidā, kā tos komponēja dziedātājiem, pat instrumentālo skaņdarbu nosaukumos iekļaujot vārdu “arioso”. Komponista cerība, ka mūziķis darbu izpildīs ar lielu izteiksmi, instrumentālistiem ļāva iegūt zināmu ritmisku brīvību, pilnībā nenovēršot robežas noteiktajos mūzikas metriem.