Noslēpumains stāvoklis, kas pazīstams kā atgremošanas traucējumi, var izraisīt mazu bērnu — īpaši no trīs mēnešu vecuma līdz mazuļa vecumam — atkārtotu atgrūšanu pārtikā, lai to atkal sakošļātu, lai vēl viens mēģinājums norīt. Lai ārstam būtu aizdomas par šo ēšanas traucējumu, ir jāizslēdz citas fiziskas problēmas. Ja regurgitācija un atkārtota košļāšana notiek regulāri mēnesi vai ilgāk, var sākties fiziski bojājumi, un, lai novērstu problēmu, ir jāveic uzvedības terapija.
Šķiet, ka bērns, kurš cieš no atgremošanas traucējumiem, nav satraukts par vemšanu. Viņš vai viņa to vienkārši sakošļās un mēģinās to norīt. Tas laiku pa laikam var notikt ikvienam mazam bērnam, kurš tikai mācās ēst. Ja tas notiek gandrīz katru dienu, tomēr vairākas nedēļas pēc kārtas, nepieciešama medicīniska palīdzība. Citi atgremojuma traucējumu fiziski simptomi ir pēkšņs svara zudums, zobu bojājums, slikta elpa, sasprēgājušas lūpas un skābes gremošanas traucējumi. Saskaņā ar WebMD, raksturīgas kustības, piemēram, muguras izliekšana, vēdera izliekšana un galvas noliekšana uz aizmuguri, var būt pazīmes, ka bērns mēģina atgrūst savu pārtiku.
Pirms atgremošanas traucējumu noteikšanas ārsts vispirms var aizdomas par citiem apstākļiem. Saskaņā ar Nacionālajiem veselības institūtiem hiatal trūce var izraisīt regulāras refluksa problēmas maziem bērniem. Vēl viens traucējums, kas izraisa regulāru regurgitāciju, ko sauc par pīlora stenozi, rodas, ja ieeja tievā zarnā no kuņģa ir pārāk maza.
2011. gadā joprojām nav zināms, kas izraisa atgremošanas traucējumus, lai gan izplatītākie prekursori ir nolaidība, stress un ļaunprātīga izmantošana. Pētījumos atklāts, ka uzvedības terapija veiksmīgi izbeidz stāvokli, kas parasti izpaužas uzreiz pēc ēdienreizes. Arī daži pusaudži un pieaugušie to ir izveidojuši nezināmu iemeslu dēļ. Neviena medicīniskā aprūpe vēl nav bijusi veiksmīga cīņā pret to.
Nepieciešama medicīniska iejaukšanās, jo atgremošanas traucējumi var izraisīt fiziskas problēmas, piemēram, dehidratāciju, nepietiekamu uzturu, letarģiju, imūndeficītu, elpošanas traucējumus, aizkavētu attīstību, anēmiju un hormonālo nelīdzsvarotību. Asins analīzes var ātri noteikt kaitējumu, ko slimība ir nodarījusi ķermenim, taču bieži vien ir nepieciešama konsultācija – gan individuālas, gan ģimenes sesijas -, lai izbeigtu pašus traucējumus. Kad bērni ir ļoti mazi, šāda rīcība var būt ļoti laikietilpīga. Ārsti var tikai ieteikt regulāru stimulāciju, mīlošas attiecības un rūpīgu medicīnisku novērošanu.