Attīstības psihopatoloģija ir cilvēka attīstības pētījums, kurā uzsvars tiek likts uz psiholoģisko traucējumu attīstību un to, kā tie ietekmē uzvedību dažādos dzīves posmos. Psiholoģiskie traucējumi ir attīstības psiholoģijas apakšnozare un ietver psihopātiju, autismu, šizofrēniju un depresiju. Šī nozare koncentrējas uz netipisku attīstību un neadaptīviem rezultātiem salīdzinājumā ar normālu attīstību. Attīstības psihopatoloģija ir tikpat ieinteresēta indivīdā, kurš nav ievērojis normālu attīstības modeli, bet kuram nav traucējumu, kā arī indivīdā, kuram attīstības noviržu dēļ ir neparasti uzvedība.
Profesionāļi šajā jomā koncentrējas uz augsta riska grupām, kurām var būt vai vēl nav neparastas uzvedības simptomu. Tie ietver ilgtermiņa perspektīvu par to, kā un kāpēc attīstās patoloģiska uzvedība, izmantojot daudznozaru kontekstus, kurus var izmantot arī, lai prognozētu iespējamos uzvedības traucējumus. Tādā veidā var veikt preventīvus pasākumus. Šāda veida riska prognozēšana ir iespējama, salīdzinot cilvēkus, kuri saskaras ar grūtībām un izdzīvo neskarti, un tos, kuri saskaras ar grūtībām un turpina demonstrēt uzvedības traucējumus.
Agrāk bērnu klīniskā psiholoģija vai patoloģiska attīstība bija nošķirta no normālas attīstības pētījuma. Nesenie centieni apvienot pētījumus un izmantot vienu, lai papildinātu otru, ir noveduši pie attīstības psihopatoloģijas. Tas atšķiras no attīstības psiholoģijas ar to, ka pēdējā koncentrējas uz bērnības attīstību, savukārt attīstības psihopatoloģija pēta neadaptīvo attīstību bērnībā, kā arī pieaugušajiem laika gaitā, parasti visā viņu dzīves laikā.
Lielākā daļa uzvedības traucējumu, piemēram, autisms, depresija, hiperaktivitāte un uzmanības deficīta traucējumi, rodas bērnībā. Attīstības psihopatoloģija augšanas adaptācijas procesu uzskata par sarežģītu ar prasībām pēc attīstības transformācijas. Lielāko daļu patoloģiju var izsekot grūtībām vai panākumu trūkumam adaptācijā, kas nepieciešama cilvēka nobriešanas laikā vai viņa vides izmaiņām. Tiek uzskatīts, ka fizioloģiskajām, kognitīvajām, ģenētiskajām, emocionālajām, sociālajām un kultūras ietekmēm ir nozīme attīstībā, tāpēc visi šie faktori ir jāpārbauda, ja lietas noiet greizi.
Attīstības psihopatoloģija ir salīdzinoši jauna studiju joma, kuras izcelsme ir 1970. un 80. gados. Būtībā tā ir bērnu psiholoģijas un psihopatoloģijas kombinācija gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kā pētījums par psiholoģisko traucējumu attīstību, tas nodrošina ietvaru gan normālai, gan patoloģiskai attīstībai. Tā vietā, lai pētītu patoloģiskus traucējumus kā tādus, tas ir pētījums par novirzēm, kas rodas gar attīstības ceļiem, kas noved pie patoloģijas.