Bali tīģeris jeb Panthera tigris balica ir viena no trim tīģeru apakšsugām, kas tagad ir izmirušas. Tiek uzskatīts, ka mazākā apakšsuga Bali tīģeri ir izmiruši aptuveni kopš 1937. gada to dzīvotņu izciršanas un medību dēļ. Tie tika atrasti tikai ļoti nelielā apgabalā, Indonēzijas Bali salā, kuras kopējā platība ir tikai 2,175 kvadrātjūdzes (5,632 kvadrātkilometri).
Pasaulē ir astoņas tīģeru apakšsugas, no kurām trīs ir izmirušas – Bali tīģeris, Kaspijas tīģeris un Javas tīģeris. Tīģeri ir lieli kaķu dzimtas dzīvnieki, kas pazīstami ar savu skaisto oranžo un melno kažokādu un baltajām iezīmēm, kas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas tos pakļāva izmiršanai medību dēļ. Lai arī Bali tīģeris bija mazākais no apakšsugām, tā garums bija līdz 7 m (2.13 pēdas) un svars 200 mārciņas (90.72 kg), mātītes bija nedaudz mazākas nekā tēviņi.
Bali tīģera izzušanu veicināja vairāki faktori. Fakts, ka Bali ir maza valsts un sala, bija liela nozīme. Līdz ar cilvēku pieplūdumu un mežu izciršanu viņu dzīvotne kļuva mazāka, viņi bija vairāk pakļauti medniekiem, un, tā kā Bali bija sala, viņiem nebija kur citur doties. Turklāt, neskatoties uz to, ka tie ir mazi tīģeri, tie parasti ir vientuļi, tāpēc tos ir vieglāk medīt.
Tīģeriem, tostarp Bali tīģerim, ir salīdzinoši ilgs vairošanās cikls. Tas nozīmē, ka Bali tīģera reproduktīvais periods bija aptuveni divi līdz trīs gadi, kas ietvēra pārošanos, grūsnību, dzimšanu un audzēšanu. Katrs metiens bija no diviem līdz trim mazuļiem, un mazuļi bieži kļuva par plēsēju upuriem, kas apgrūtināja tīģeru populācijas skaita palielināšanu un to turpmāko izzušanu.
Piecām atlikušajām tīģeru apakšsugām, proti, Sibīrijas tīģeriem, Bengālijas tīģeriem, Indoķīnas tīģeriem, Dienvidķīnas tīģeriem un Sumatras tīģeriem, draud nopietnas izzušanas briesmas, un tās ir klasificētas kā apdraudētas. Tie sastopami galvenokārt Indijas mežos, bet arī dažās Krievijas, Ķīnas, Indonēzijas un Mandžūrijas daļās. Viņi visi ir vientuļi radījumi un ļoti teritoriāli, tādēļ tie ir ārkārtīgi jutīgi pret mežu izciršanu.
Bali tīģera bojāeja jāuztver kā brīdinājuma stāsts — bez īpašiem centieniem saglabāt atlikušās tīģera dzīvotnes, to izzušana var būt arī nenovēršama. Tie ir plēsēji, kas ēd gaļu, tāpēc viņu izdzīvošanai ļoti svarīga ir arī to pārtikas krājumu saglabāšana, kas svārstās no maziem upuriem, piemēram, pērtiķiem, līdz pat lieliem upuriem, piemēram, ziloņiem.