Termins “bantu cilvēki” tiek lietots, lai aprakstītu aptuveni 60 miljonus afrikāņu, kuri runā valodās bantu valodu saimē. Ņemot vērā, ka ir aptuveni 400 no šīm cieši radniecīgām valodām, nav jābrīnās, ka šie cilvēki ir neticami dažādi un ka bantu sabiedrības un valdības var būt radikāli atšķirīgas. Daži cilvēki uzskata, ka šis termins var nebūt pilnībā piemērots, jo tas aptver tik milzīgu afrikāņu grupu; šīs personas tā vietā var izvēlēties identificēt atsevišķas kopienas.
Tiek lēsts, ka ciltis, kas veido šo grupu, iespējams, sāka migrēt no Ziemeļāfrikas ap 3,000 p.m.ē. Viņi, iespējams, atnesa sev līdzi dažādas prasmes, tostarp spēju apstrādāt un apstrādāt metālus, piemēram, dzelzi, un šī migrācija turpinājās līdz apmēram ceturtajam mūsu ēras gadsimtam. Daudzi no šiem cilvēkiem apmetās uz dienvidiem no Kongo upes. Laika gaitā attīstījās vairākas valodas, tostarp svahili, kirundi, gikuju, tsongu un basa; daudzās no šīm valodām cilvēkiem ir kopīgs vārds “Bantu”, un, izņemot reģionu Dienvidaustrumāfrikā, kur runā Khoi-San, tās aptver Dienvidāfriku.
Daudzas no lielajām Dienvidāfrikas karaļvalstīm pārvaldīja Bantuss, kurš bija ļoti atjautīgs un spējīgs pielāgoties. Viņu kultūra aptvēra citu vietējo afrikāņu kultūru, lai gan dažās sabiedrībās mūsdienās var redzēt agrāko Āfrikas tautu pēdas. Šīs karaļvalstis tirgojās ar cilvēkiem no citiem pasaules reģioniem, tostarp eiropiešiem, un, kad eiropieši sāka kolonizēt Āfriku, viņi spieda esošos Bantus pārcelties. Cilvēki, kas runā šīs ģimenes valodās, ir sastopami Ruandā, Angolā, Burundi, Zimbabvē un Dienvidāfrikā, kā arī citas valstis Āfrikas dienvidu daļā.
Ap 1920. gadsimta XNUMX. gadiem baltie Dienvidāfrikā sāka lietot terminu “bantu”. Laika gaitā šo terminu sāka uztvert kā rasistiski aizskarošu, un daudzi mūsdienu Dienvidāfrikas iedzīvotāji tā vietā izvēlas lietot terminu “afrikānis”, jo tiem ir konotācija ar Dienvidāfrikas aparteīdu. Citos Āfrikas reģionos daži cilvēki šo terminu lieto brīvāk, jo tas nav kļuvis tik rasistiski noslogots kā Dienvidāfrikā.