Baroka dārzs ir dārza veids, kas veidots, izmantojot ģeometriskas formas, parasti apļus, taisnstūrus un trīsstūrus. To var veidot arī ar neregulāriem rakstiem, kas veidoti no virpuļiem un izliektām līnijām, lai, skatoties dārzu no augšas, tas izskatītos pēc lielāka par dzīvi labirinta vai emblēmas. Baroka dārziem parasti ir vajadzīgas lielas zemes platības, kurās var ietilpt viņu mākslinieciskās un dramatiskās ainavas.
Baroka dārzi kļuva populāri Francijā 15. un 16. gadsimtā, lai gan dārza jēdziens radās Itālijā tās renesanses periodā, kad zinātnes un matemātikas jomas piedzīvoja lielu progresu. Baroka dārza pamatprincips lielā mērā ir saistīts ar Renē Dekarta teorijām, īpaši teoriju, ka bezgalīgo telpu var sadalīt ierobežotās daļās. Simetrija bija arī svarīgs elements baroka dārzos, taču tas neierobežo dizainu ar sarežģītiem rakstiem.
Vēl viena baroka dārza iezīme ir augstie augu dzīvžogi, kas piešķir dārzam strukturētu dizainu. Šie dzīvžogi var sasniegt vidusmēra cilvēka vidukļa augstumu vai pat būt garāki par cilvēku, liekot viesiem justies kā pa labirintu. Dzīvžogos var būt puķu dobes, statujas vai viendabīgas formas koki, kas dārzam piešķir nelielu augstuma un formu daudzveidību. Soliņus un mazākas lapenes var ievietot arī dzīvžogu iekšpusē, lai piešķirtu dārzam kādu funkcionalitāti kā tikšanās vietai vai kā privātai svētvietai. Reizēm paši ziedi bija dzīvžogi, piešķirot dārzam krāsainu kontūru starp zaļo zāles fonu.
Parasti baroka dārza projektēšana sākas ar fokusa punktu zemes gabala vidū, ko parasti uzsver neliela struktūra, piemēram, lapene, masīva statuja vai plaša strūklaka. Centrā varētu uzcelt pat cilvēka veidotu ūdenskritumu. No šī fokusa punkta dārzs tiktu sadalīts, izmantojot taisnas līnijas, līdzīgi kā vienu picas šķēli sagriež vienādās daļās. Pēc tam šīs daļas tiktu izstrādātas atsevišķi, taču tām vienmēr jābūt saskaņotām kopumā.
Barokālā dārza uzturēšana var būt ļoti prasīga, jo dzīvžogiem, puķu dobēm un kokiem vienmēr ir jāveic pastāvīga atzarošana, lai saglabātu to formu, un laistīšana, lai saglabātu spilgtās krāsas. Regulāri jātīra arī strūklakas, nelieli dīķi un ūdenskritumi. Barokālā dārza uzturēšana ir ne tikai sarežģīta, bet arī ļoti dārga. Statuju iegāde un mākslīgo dīķu un ūdenskritumu celtniecība vien izmaksāja lielu naudu, nemaz nerunājot par visa dārza apgādi ar ūdeni un vairāku strādnieku algošanu dārza uzturēšanai. Tāpēc baroka dārzi baroka periodā bija bagātības, varas un sociālā statusa simbols, nemaz nerunājot par izsmalcinātību un elegantu gaumi.