Batikas glezniecība ir sena mākslas forma, kas sastāv no sistemātiskas vaska un krāsas uzklāšanas uz auduma — parasti kokvilnas —, lai radītu gleznas. Senās batikas gleznās parasti bija attēlotas dzīvnieku vai dabas ainas, taču varēja attēlot jebko. Sākotnēji šī mākslas forma tika aplūkota galvenokārt Indijas un Āzijas apgabalos, un tagad tā ir sastopama visā pasaulē, un daudzu valstu mākslas koledžas māca šo tehniku. Batikas gleznojumus var uzklāt uz apģērba, auduma mēbeļu segumiem un sienu tapsēm.
Batikas gleznas ir ierakstītas Indijā pirms 2,100 gadiem, un tā ir tradicionāla Indonēzijas māksla, kas ir nodota paaudzēs. Tas ir atrasts arī Ēģiptes kapenēs. 1900. gadu sākumā batikas gleznas bija ļoti modē Vācijā un citās Eiropas valstīs. Vārds “batika”, iespējams, nāk no indonēziešu vārda ambatik, kas nozīmē “audums ar punktiem”.
Lai gan mūsdienu batikas glezniecībā tiek izmantotas ūdens bāzes krāsas, senajā batikas procesā tika izmantotas augu krāsvielas, vasks un kokvilnas vai zīda audums. Pēc tam, kad audums bija mazgāts un ciete tika noņemta, uz auduma tika izveidota ogles skice. Kad skice bija pabeigta, tika izmantots īpašs vasks, kas satur bišu vasku un sveķus, lai aizpildītu visas skices vietas, kuras nebūtu krāsotas. Šim nolūkam tika izmantots pildspalvai līdzīgs instruments, ko Indijā sauca par tjantingu, bet Indonēzijā – par canting. Kad vaska uzklāšana bija pabeigta, audumu iemērca vēlamās krāsas krāsā un pēc tam uzmanīgi nomazgāja.
Šis process bija jāatkārto katrai krāsai, ko mākslinieks vēlējās iekļaut gleznā. Senā māksla vienmēr sākās ar gaišām krāsām un beidzās ar tumšām krāsām. Kad gabals bija pabeigts, viss atlikušais vasks tika noņemts un glezna tika iegremdēta atšķaidītā sērskābes šķīdumā, lai iestatītu krāsas.
Batikas glezniecība Āfrikā tika ieviesta 1960. gados. Ap 1976. gadu jaunu procesu izstrādāja tādi mākslinieki kā Henrijs Lutalo Lumu, kurš pētīja seno formu. Izvēloties sākt ar tumšām, nevis gaišām krāsām, viņš krāsas uzklāšanai izmantoja otas, nevis iemērca visu audumu krāsā. Krāsu aizzīmogošanai vietā tika izmantots vasks. Lai pievienotu fona dziļumu, tika izstrādāta arī tehnika, ko sauc par “fragmentāciju”.
Šī jaunā procesa izmantošana ļāva māksliniekiem daudz vairāk kontrolēt izveidoto gabalu krāsojumu, faktūru un ēnojumu, piešķirot mākslas darbam vēl neredzētu dziļumu. Šis Āfrikas process tiek saukts par mūsdienu batikas krāsošanas metodi. Mūsdienu batikas gleznas var būt tradicionālas, taču daudzas attēlo modernus, reālistiskus objektus vai bieži vien ir abstrakti.