Bīstams likumpārkāpējs ir likumpārkāpējs, kurš ir izdarījis noziegumu, kurā konstatēts, ka tas ir nodarījis smagus miesas bojājumus. Noziedzniekiem, kas tiek apzīmēti kā bīstami likumpārkāpēji, tiek piespriests bargāks sods un stingrāka uzraudzība nekā vidusmēra noziedzniekiem. Atkarībā no likumpārkāpēja jurisdikcijas bīstamajam likumpārkāpējam tiek piemērota papildu uzraudzība pēc ieslodzījuma, ilgāks cietumsods, bīstamā likumpārkāpēja reģistrācija un pat nenoteikts cietumsods.
Amerikas Savienotajās Valstīs tiesību akti par bīstamiem likumpārkāpējiem tiek reklamēti kā antikonstitucionāli. Šī iemesla dēļ nenoteikti teikumi — tie, kuriem nav noteikta garuma, bet tikai minimālais un maksimālais laika periods — nav atļauti. Tomēr pretēji šai juridiskajai nostājai likumi, kas pieprasa seksuālo noziedznieku klasificēšanu un reģistrāciju, ir atzīti par konstitucionāliem, neskatoties uz kritiķu protestiem.
Tādi likumi kā populārais “Meganas likums” nosaka, ka dzimumnoziedznieki ir jāreģistrē un jāuzrauga, kā arī jānosūta paziņojums visiem potenciālajiem jaunajiem kaimiņiem, brīdinot, ka apgabalā pārvietojas dzimumnoziedznieks. Ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz to, kur likumpārkāpējs var dzīvot, strādāt un atdzīvināt. Tie, kas iebilst pret šiem likumiem, apgalvo, ka tie kalpo kā soda pagarinājums, nosaka likumpārkāpējus neveiksmei jebkurā kopienā un nav rentabli. Advokāti apgalvo, ka zinot, kas ir seksuālie plēsēji un kā viņi izskatās, citiem cilvēkiem ir labāka iespēja nodrošināt savu bērnu drošību.
Kanādā un Anglijā bīstamiem likumpārkāpējiem faktiski var tikt piespriests nenoteikts sods. Kanādas valdība apgalvo, ka daži noziedznieki rada ievērojamas briesmas sabiedrībai. Šis apzīmējums tiek pieprasīts pēc valsts prokurora iesnieguma, un, ja tas tiek piešķirts, tiek automātiski piespriests nenoteikts sods bez pārskatīšanas par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu uz septiņiem gadiem. Noziegumi, kas atbilst bīstamā likumpārkāpēja statusa iegūšanas kritērijiem, ietver konkrētus seksuālas vardarbības nodarījumus, jo īpaši vardarbīgus nodarījumus, vai potenciāli vardarbīgus noziegumus, par kuriem iespējamais maksimālais sods ir 10 gadi vai ilgāk. Dānijā šāds apzīmējums un sods parasti ir rezervēts atkārtotiem seksuāliem noziedzniekiem vai ļoti vardarbīgiem likumpārkāpējiem, kuru noziegumi citādi nebūtu pelnījuši mūža ieslodzījumu.
Daudzi, kas iebilst pret nenoteiktu soda piespriešanu bīstamajam likumpārkāpējam, saka, ka šāda veida sods ir cilvēktiesību pārkāpums. Oponenti apgalvo, ka šīs valdības prognozē un soda par noziegumu, kas vēl nav izdarīts. Dažās valstīs ir bijusi tendence uzlikt apgrieztu pienākuma sistēmu — uzlikt pierādīšanas pienākumu apsūdzētajiem, lai pierādītu, ka viņi nav pelnījuši statusu, pretstatā valdības pienākumam pierādīt, ka viņi to dara. Cilvēktiesību aktīvisti brīdina, ka šī ir bīstama tendence, kas var sabojāt šajās valstīs pastāvošās pamattiesību sistēmas. Šie aktīvisti uzskata, ka apsūdzēto tiesību aizsardzība, vienlaikus aizsargājot sabiedrības labklājību, ir izrādījies sarežģīts līdzsvarošanas pasākums.