Baļķu dzīšana ir kokmateriālu transportēšana pa ūdensceļu, visbiežāk pa lielu upi. Upes tiek izmantotas baļķu dzīšanai, jo straume dabiski virzīs baļķus lejup pa upi, padarot braukšanu vieglāku un ātrāku. Upes dzinēji jeb baļķu dzinēji bija strādnieki, kas palīdzēja virzīt baļķus lejup pa straumi, izmantojot līdakas vai garus stabus, ko izmantoja, lai stumtu baļķus un atbrīvotu tos, kad tie iestrēguši. Baļķu vadīšana bija ļoti bīstama profesija, jo autovadītājam bieži bija jāiet pāri baļķiem, kad tie peldēja, lai atbrīvotu sastrēgumus. Daudzi autovadītāji gāja bojā, iekrītot starp baļķiem un tiekot saspiesti.
Sākoties mežizstrādei Eiropā un Ziemeļamerikā, pieauga nepieciešamība transportēt kokmateriālus no izolētajiem avotiem lejup pa upi uz vairāk apdzīvotām vietām. Braukšana ar baļķiem ļoti bieži bija ātrākais kokmateriālu transportēšanas veids, īpaši ņemot vērā, ka kokmateriālu dzirnavām bija tendence regulāri pārvietoties, jo koku krājumi noteiktā apgabalā saruka. Baļķi tika nogādāti upē, lai tos pludinātu lejup pa straumi, un upes braucēju komandas tiecās uz peldošo koksni, lai nodrošinātu, ka neveidojas baļķu sastrēgumi. Ja tomēr izveidotos sastrēgums, autovadītājam būtu veikli jāskrien no upes krasta uz peldošajiem baļķiem, lai novērstu sastrēgumu.
Šos sastrēgumus bieži bija ļoti grūti novērst, tāpēc upju braucējiem bija jābūt diezgan spēcīgiem un zinošiem par labākajiem veidiem, kā izmantot smagos kokmateriālus nestabilos apstākļos. Kad iestrēgums bija atbrīvots, vadītājam bija ātri jātiek prom no iestrēgšanas, lai izvairītos no iekrišanas ūdenī vai starp diviem pietiekami smagiem kokmateriāliem, kas viņu saspiež. Daudzi autovadītāji gāja bojā šādā veidā, bet daudzi vīrieši arī meklēja šos bīstamos darbus, jo viņiem bija salīdzinoši augsts atalgojums. Vīrieši, kas baļķu dzīšanas laikā skrēja pāri baļķiem, bieži bija mazāki un vieglāki, lai viņi varētu būt ātri un veikli pāri kokmateriāliem, tomēr pietiekami spēcīgi, lai pārvietotu baļķus, kad tie sasniedza iestrēgumu.
Baļķu dzīšanas prakse šobrīd ir novecojusi, jo ir izstrādātas citas drošākas un efektīvākas zāģmateriālu transportēšanas metodes. Tomēr kultūra, kas attīstījās ap šo praksi, dzīvo daudzās Ziemeļamerikas un Eiropas daļās. Tautas stāsti un dziesmas radās no prakses un vīriešiem, kas tajā piedalījās, un daudzās vietās Ziemeļamerikā un Eiropā tiek rīkoti upju braukšanas festivāli, kuros tiek svinēta prakse un no tā izrietošie stāsti.