Ceturtais īpašums ir publiskā prese, ko dēvē par kolektīvu, kas cita starpā ietver fotogrāfus, žurnālistus, televīzijas raidorganizācijas un radio diktorus. Daudzi cilvēki parasti piekrīt, ka presei vai plašsaziņas līdzekļiem ir milzīgs politiskais un sociālais spēks, pateicoties tam, ka tos var izmantot, lai veidotu sabiedrību, vienlaikus sniedzot ziņas un interesantus komentārus. Tā kā tā ir atzīta par tik svarīgu iestādi, daudzās valstīs ir likumi, kas aizsargā preses tiesības, nodrošinot, ka pilsoņiem ir piekļuve ziņojumiem par interesējošiem un vērā ņemamiem jautājumiem.
Termina “ceturtais īpašums” izcelsmi vislabāk var izskaidrot viduslaiku “valsts īpašumu” kontekstā. Viduslaiku sabiedrībā formāli tika atzīti trīs “īpašumi”: garīdzniecība, muižniecība un dzimtcilvēki. Katram īpašumam bija ļoti atšķirīga sociālā loma un zināms varas līmenis, un šī ideja tik ļoti iesakņojās Eiropas sabiedrībā, ka zināmā mērā joprojām pastāv, lai gan sabiedrība mūsdienās ir daudz vienlīdzīgāka.
19. gadsimta vidū presi sāka dēvēt par ceturto īpašumu, atsaucoties uz faktu, ka lielākajai daļai parlamentu un citu valdības palātu ir īpaši atvēlēta teritorija preses lietošanai, un norādot, ka prese atsevišķa grupa plašākā sfēras ietvaros. Vairāki vēsturnieki šī termina kalšanu piedēvējuši Edmundam Bērkam, kurš uz to atsaucies, apspriežot Francijas revolūciju, un 19. gadsimta autors Tomass Kārlails šo terminu popularizēja.
Presei ir ļoti svarīga loma lielākajā daļā sabiedrību, ziņojot par visdažādākajām tēmām un radot spēcīgas personības, uz kurām paļaujas informācijas un komentāru avotos. Rakstot par pirmo īpašumu 1841. gadā, Tomass Kārlails norādīja, ka presei ir spēcīga loma parlamentārajā procedūrā, veidojot tautas gribu un ietekmējot arī valdības balsojumu rezultātus. Kārlaila arī apgalvoja, ka prese ir svarīga demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa, sakot, ka rakstīšana dod cilvēkiem “mēli, kurā citi klausīsies”.
Žurnālistikas nozīmes dēļ sabiedrībā lielākā daļa mediju pārstāvju ievēro noteiktu profesionālo un personīgo ētiku. Daudzi žurnālisti cenšas izkopt neitralitātes gaisotni, koncentrējoties uz aktuālo problēmu atspoguļošanu, lai cilvēki paši varētu spriest par faktiem, savukārt citi koncentrējas uz komentāru un analīzes piedāvāšanu no konkrētas pozīcijas viedokļa. Žurnālisti kopumā rūpīgi aizsargā preses integritāti, aizsargā avotus, pārbauda informāciju pirms publicēšanas un izmanto dažādus citus paņēmienus, lai sniegtu sabiedrībai uzticamu izskatu, mudinot cilvēkus uzticēties plašsaziņas līdzekļiem.