Das Kapital ir traktāts par kapitālismu, ko sarakstījis Kārlis Markss un rediģējis Frīdrihs Engelss publicēšanai trīs sējumos 19. gadsimta otrajā pusē. Šajā slavenajā darbā Markss iezīmē sistēmu, ar kuras palīdzību tie, kas kontrolē ražošanas līdzekļus, var ekspluatēt strādniekus, kas ražo preces, kas pazīstamas kā preces, kas kalpo par kapitālisma dzinējspēku. Markss grāmatā Das Kapital izvirza teoriju, ka kapitālisms paļaujas uz strādniekiem, lai ražotu preces, un tomēr strādnieki joprojām cieš no sliktām algām un darba apstākļiem. Šī ekspluatācija un nemitīgā naudas un preču apmaiņa, pēc Marksa domām, ir kapitālisma mugurkauls.
Markss jau bija publicējis Komunistu manifestu, savu ievērojamo darbu par cīņu starp šķirām, kad viņš pievērsa uzmanību kapitālismam. Šajā vēstures periodā Eiropā valdīja industriālā revolūcija, un Markss novēroja apstākļu pasliktināšanos, ar ko saskaras strādnieki. Tas bija tas, kas iedvesmoja Das Kapital, pirmais sējums tika publicēts 1867. gadā, bet otrais un trešais sējums, ko rediģēja viņa draugs Engelss pēc Marksa nāves, iznāca 1885. un 1894. gadā.
Ir svarīgi atzīmēt, ka Markss neizmantoja Das Kapital kā kaut kādu morālu slepkavību pret kapitālistiem. Viņš raksturoja veidu, kā attīstījās kapitālisms, kā sava veida vēsturisku neizbēgamību. Darbā nav arī atklāta aicinājuma strādniekiem sacelties. Markss vienkārši uzskatīja, ka šķelšanās, ko kapitālisms radīja starp darba devēju un darba ņēmēju, ir neizturama situācija, kas sēja sēklu strādnieku nemieriem.
Ekspluatējot darbaspēku, kas ražo preces, Markss uzskatīja, ka uzņēmējdarbības vienības, kas kontrolē ražošanas līdzekļus, rada apstākļus, kas palīdz kapitālismam attīstīties. Darba ņēmēji, kuri paļaujas uz darba devējiem, lai saņemtu algu, būtībā ražo saviem darba devējiem bagātību, ar kuru viņiem nav atļauts dalīties. Šī sistēma kļūst par pašpastāvošu mašīnu, kurā saražotās preces vērtība ievērojami pārsniedz tā strādnieka vērtību, kurš to ražo.
Preces ir vēl viena galvenā Das Kapital tēma. Markss būtībā teica, ka preču vērtība tirgū faktiski ir maz saistīta ar to faktisko lietderību. Preču vērtību nosaka, ņemot vērā to, cik tā maksā salīdzinājumā ar citām precēm, kas nozīmē, ka preces kļūst tikai par bagātības simboliem tiem, kas tās pērk. Šie nebeidzamie preču meklējumi galu galā, pēc Marksa domām, noved pie pretrunas, kas raksturīga kapitālismam, jo arvien vairāk preču tiek ražotas, pat ja pieprasījums pēc tām samazinās.
SmartAsset.