De Clerambault sindroms, ko sauc arī par erotomaniju, ir psiholoģisks stāvoklis, kurā cietējs ir maldā, ka konkrēta persona viņā ir iemīlējusies. Parasti šo maldu objekts ir augstāks sociālais slānis nekā cietējs, un tas ir tikai iepazīšanās — augstākais — patiesībā. Personai ar šo stāvokli viss, ko dara pieķeršanās objekts, iegūst īpašu nozīmi, kuras tam patiesībā nav. Tas ir nosaukts franču psihiatra Gaetana Gatiana de Klerambo vārdā, kurš 1921. gadā uzrakstīja visaptverošu rakstu par šo stāvokli.
Šis nosacījums kaut kādā veidā ir atzīts jau ilgi pirms Gaetans Gatians de Klerambo publicēja savu rakstu, lai gan tam nebija standarta termina. Senie autori, tostarp Hipokrāts un Plutarhs, apraksta gadījumus, kas mūsdienās, iespējams, tiktu diagnosticēti kā de Klerambo sindroms. Psihiatram Žakam Ferānam pirmo reizi sindromu pieminēja psihiatriskajā literatūrā 1623. gadā. Gadsimtu gaitā jēdziens ir mainījies, jo sākotnēji tas tika pielīdzināts slimībai, ko izraisījusi nelaimīga mīlestība, un tikai salīdzinoši nesen sāka saprast kā maldinošu ticību. ka cita persona gūst romantiskus panākumus.
Ir bijuši daudzi slaveni de Klerambo sindroma gadījumi, no kuriem lielākā daļa izpaudās ar vajāšanas uzvedību. Daudzu šo gadījumu objekts bija kāda veida slavenība vai nu politikas, vai izklaides jomā. Viens no pazīstamākajiem gadījumiem skāra Džonu Hinkliju jaunāko, kurš 1981. gadā nošāva prezidentu Ronaldu Reiganu, cenšoties atstāt iespaidu uz aktrisi Džodiju Fosteri, kura, viņaprāt, vēlējās apliecināt savu uzticību.
Arī De Kleramba sindroms bieži ir bijis fantastikas priekšmets. Klasiskais Nikolaja Gogoļa stāsts “Neprātīgā dienasgrāmata” (1835) apraksta nolaišanos ārprātā, kas sākas ar šāda stāvokļa gadījumu. Īana Makjūena romāns Enduring Love (1997), kas pielāgots filmēšanai 2004. gadā, stāsta par homoseksuālu šīs slimības gadījumu. Sindroms ir arī 2002. gada franču filmas “Viņš mani mīl… Viņš mani nemīl” tēma, kurā galvenā loma ir Amēlijas slavas Odrija Tautu.