Kas ir Direktīva par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu?

Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva (MAD) ir tiesību akts, ko Eiropas Parlaments pieņēma 2003. gadā, lai novērstu bažas par tirgus manipulācijām Eiropas Savienībā. Ar direktīvu tika izveidotas vadlīnijas kopējam regulējumam, kas jāpiemēro visās dalībvalstīs, lai skaidri definētu tirgus manipulācijas un izveidotu mehānismu izpildes un sodu noteikšanai. Paredzams, ka atsevišķas dalībvalstis izmantos Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu kā plānu savu finanšu sistēmu reformēšanai, lai izveidotu kopīgus tiesību aktus visā ES.

Saskaņā ar Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu ir paredzēti divi īpaši svarīgi jautājumi. Pirmā ir iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana, sabiedrībai vispār nezināmas informācijas izmantošana, lai gūtu peļņu no vērtspapīru darījumiem. Turklāt direktīva attiecas uz tirgus manipulācijām, kad tirgotāji strādā, lai radītu tīšas pārmaiņas tirgū ar mērķi gūt no tām peļņu. Lai traucētu brīvā tirgus operācijām, var izmantot dažādas metodes. Abas šīs darbības mazināja patērētāju uzticību un tika veiktas dažādās ES valstīs, jo nebija īpašu likumu, kas tās aizliegtu, un Eiropas līmenī nebija nekā, lai ar tām cīnītos.

Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva, kas formāli zināma kā 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām, noteica tirgus ļaunprātīgas izmantošanas darbības un lika ES dalībvalstīm tās risināt. Viens no galvenajiem tiesību aktu aspektiem bija pilnvaras katrai dalībvalstij izveidot vienu aģentūru, lai noteiktu un īstenotu politiku, lai novērstu tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, un ka šīs aģentūras sadarbojas ar aģentūrām citās ES valstīs, lai pārvaldītu pārrobežu lietas. Aģentūru centienu koordinēšana varētu būt noderīga arī pretterorisma darbā.

Dažas Eiropas Savienības dalībvalstis spēja ātri ieviest Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu, dažkārt veicot minimālas korekcijas savās finanšu sistēmās. Citām bija vajadzīgs vairāk laika, lai izveidotu un konsolidētu aģentūras, pielāgotu tiesību aktus un veiktu citus pasākumus, lai nodrošinātu finanšu sistēmu atbilstību. Patērētāju uzticība uzlabojās, izveidojot vienotu un standartizētu likumdošanu, ļaujot tirgotājiem justies ērtāk un palielinot ekonomisko aktivitāti Eiropas Savienībā.

Tāpat kā ar citām direktīvām, dalībvalstīm bija jāiesniedz īstenošanas pierādījumi rīcības plānu veidā, kam sekoja dokumentācija, ka šie plāni tika īstenoti valsts līmenī. Lai īstenotu direktīvas, ir jāsadarbojas likumdevēji, nozares eksperti un valdības ierēdņi, kuri visi strādā kopā, lai izstrādātu ietvaru saskaņā ar direktīvu un ieviestu to likumā.