DSM IV ir Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas ceturtais izdevums, kas ir daudz izmantotais un apstrīdētais garīgās veselības ārstēšanas diagnostiskais dokuments ASV un citās vietās. No 2013. gada to aizstās DSM V. Grāmata joprojām ir ļoti noderīga, piedāvājot visaptverošu garīgo traucējumu izvērtējumu, diagnostiku un klasifikāciju.
Nav viegli izlasīt DSM IV bez zināmas izpratnes par tā struktūru, un pat tad vidusmēra nespeciālistam var šķist sarežģīti medicīniskie termini. Būtībā grāmata ir sadalīta piecās sadaļās jeb “asīs”, un katra ass tuvojas citai tēmai. Piecas asis apspriež dažādus galvenos diagnozes jautājumus, un tie ir sadalīti kā klīniskie sindromi, personības un attīstības traucējumi, fiziskas slimības, psihosociālo faktoru stress un pacienta funkcionēšanas līmeņa novērtējums.
Pirmās divas asis var tikt izmantotas visbiežāk, savukārt pēdējās trīs palīdz diagnozi padarīt detalizētāku. Tas tiešām ir atkarīgs no stāvokļa, un ne visi regulāri izmanto DSM IV. Tas var būt noderīgi diagnostikas un norēķinu kodu atvasināšanā, jo lielākā daļa grāmatā izmantoto kodu atbilst tiem, ko izmanto apdrošināšanas nozares. Tas ne vienmēr ir pilnīgi precīzs, un daži psihoterapeiti vai psihiatri tā vietā izmanto citas kodēšanas rokasgrāmatas.
Lielākā daļa cilvēku, kas strādā garīgās veselības profesijā, piekristu DSM IV lietderībai, taču varētu arī iebilst, ka tas joprojām ir nepilnīgs dokuments. Pastāv spēcīgi argumenti par noteiktu traucējumu izvietošanu vai citu definīcijām. Cilvēki bija ļoti gandarīti, ka DSM-IV atteicās no dažām nepatīkamām un aizsprieduma pilnām definīcijām, kas bija iepriekšējos izdevumos, piemēram, definēja homoseksualitāti kā garīgu traucējumu. Ir arī daudz diskusiju par to, kā klasificēt autismu, un pēdējos gados tas ir pārvietots no II ass uz I. Cilvēki bieži ierosina jaunus traucējumus vai jaunākus kritērijus, kas ne vienmēr iekļaujas DSM, un tas var izraisīt kairinājumu vai satraukumu.
Papildu arguments, kas dažkārt tiek izvirzīts pret DSM IV un tā priekšgājējiem, ir tas, ka tas pauž ārkārtēju klīnisku aizspriedumu pret dažām dziļi psiholoģiskām vai modernām psihodinamiskām pieejām, kas ir pretstatā automātiskai diagnostikai pirms pacienta iepazīšanas. Šī kritika patiesībā runā par daudz lielāku problēmu garīgās veselības pasaulē, kur klīnicisti vai nu vēlas sākotnēji diagnosticēt, vai arī ir ļoti noraizējušies par pacientu slimības modeli, kas izriet no šīs priekšlaicīgas darbības, un tā ietekmi uz terapeitisko aliansi. DSM, kas attiecas uz zinātniski precīzākajiem diagnostikas līdzekļiem, dažkārt tiek vērtēta ar nicinājumu, jo šķiet, ka tas stingri atbalsta iepriekšējo viedokli.