Divkāršs vārds ir vārds vai frāze, kam ir divas nozīmes, no kurām viena bieži ir seksuāla. Ja kāds šķietami nevainīgā teikumā iekļauj divkāršu teikumu, tiek teikts, ka viņš vai viņa “izdara dubultu spriedumu”. Šādi joki ir bijuši cilvēka eksistences sastāvdaļa, iespējams, gandrīz tikpat ilgi, cik valoda ir, un tie vēl neliecina par izmiršanu. Ir iespējams arī izjokot, piemēram, joks par nejaušību, ņemot vērā daudzās valodās seksuālās aktivitātes plašo eifēmismu un slenga terminu dažādību.
Tā kā dubultais ieradums nav izteikti vai acīmredzami seksuāls, šādi joki bieži parādās izklaidēs, kas teorētiski ir piemērotas bērniem, piemēram, situāciju komēdijās televīzijā. Jaunākiem skatītājiem šīs pārraides var šķist uzjautrinošas vai smieklīgas, taču parasti ne to pašu iemeslu dēļ, ko dara pieaugušie. Jokdari pieklājīgās sarunās var izmantot arī dubultotājus, kuri var aizstāvēties, apgalvojot, ka apgalvojums ir bijis pilnīgi nevainīgs, norādot, ka seksuālā interpretācija ir netīra prāta rezultāts.
Vārds “entendre” ir aizgūts no franču valodas, kur tas nozīmē “interpretācija vai nozīme”. Paši franči, apspriežot to, ko angliski runājošie sauc par dubulto entuziasmu, drīzāk izmantos sens kā “jēgu”. Jebkurā gadījumā dubultspēlētāji ir viena no plašākām vārdu spēlēm, kas pazīstamas kā kalambūrs, un daudzu cilvēku, kas lepojas ar to, ka ir sāpīgi skopi, repertuārā ir vairāki dubultspēlētāji.
Izpratne par divkāršu vārdu liecina par zināmu iepazīšanos ar tēmu; cilvēkiem, kuri nesaprot joku, tas var radīt satraukumu, kad klausītāji smejas par šķietami nekaitīgu paziņojumu. Protams, ir iespējams nākt klajā ar dubultiem jēdzieniem, kas nav saistīti ar seksualitāti, piemēram, “labākās medījuma medības”, kas varētu attiekties uz medījumu medījamo dzīvnieku izpratnē vai medījumu darbības izpratnē. Tomēr lielākajai daļai ilgstošu dubultošanās ir seksuāla rakstura.
Vārdu vēstures studentiem dubultgalvu izsekošana var būt diezgan izklaidējoša. Piemēram, Šekspīrs savās lugās izmantoja daudz dubulto mākslinieču, lai Elizabetes laikmetā izvēlētos nejauku materiālu. Šīs vārdu spēles var parādīties dažās pārsteidzošās vietās; Piemēram, Bībelē Pēteris ir minēts kā “klints, uz kuras stāv baznīca”, atsaucoties uz grieķu vārdu, kas nozīmē “klints”, petras.