Kas ir eifonijs?

Bugles pēctecis, tāpat kā melofons, eifonijs ir viens no lielākajiem misiņa instrumentu saimes tubas grupas pārstāvjiem. Citi tubas grupas dalībnieki ir baritons, suzafons un pati tuba.

Tāpat kā tuba, orķestra baritona rags un alta vai tenora rags — tas mulsinoši tiek saukts abos nosaukumos — mūsdienu eifonija zvans ir vērsts uz augšu. Taču ne vienmēr tā bija. No 1880. gadsimta 1960. gadiem līdz XNUMX. gadiem tika izgatavots divzvanu eifonijs, lai mēģinātu vienā instrumentā notvert gan trombona, gan eifonija atribūtus. Dažos no šiem hibrīdiem abi zvani ir novietoti leņķī starp vertikāli un uz priekšu. Citos viens zvans norāda uz augšu un viens uz priekšu.

No visiem tubas grupas instrumentiem eifonijs visvairāk izskatās pēc baritona raga, un patiesībā instrumenti ir apbrīnojami līdzīgi. Abi instrumenti ir Bb, un tiem ir līdzīgs diapazons. Abi parasti tiek izmantoti grupās, bet retāk sastopami orķestra mūzikā, un katrs instruments bieži tiek aizstāts ar otru. Faktiski ir bijis zināms neskaidrības ap komponistu nodomiem par to, kurš instruments būtu jāspēlē, gan aizstāšanas biežuma dēļ, gan tāpēc, ka eifoniju angliski sauc arī par tenora tuba un vācu valodā sauc par Baritonu un baritonu. itāļu valodā.

Tomēr baritons un eifonijs dažos svarīgos veidos atšķiras. Papildus dažādam vārstu skaitam — eifonijam parasti ir četri, bet baritonam — trīs — galvenās atšķirības ir urbuma un zvana variācijas, kā rezultātā baritona skaņa ir “spilgtāka”, savukārt otrs instruments ir aprakstīts kā “tumšāks”. Vārstu skaita atšķirība nozīmē, ka arī aptaustīšana ir atšķirīga. Turklāt ir vairāki misiņa kvarteti, kas norāda divus kornetus, ragu vai alta ragu un eifoniju.

Turklāt, iespējams, saistībā ar atšķirību skanējumā, ir vairāk orķestra repertuāra eifonijai, lai gan dažos gadījumos runa ir par tradicionālu aizstāšanu, nevis komponista oriģinālo apzīmējumu. Mūsdienās instruments raksturīgi dzirdams solo filmā “Bydlo” Morisa Ravela aranžējumā Modesta Musorgska Attēli izstādē, “Marsā” Gustava Holsta darbā Planētas, Šostakoviča Zelta laikmetā un Riharda Štrausa operā “Dons Kihots”. Alena Hovhanessa Diran ir eifonijam un stīgu orķestrim. Daži skaņdarbi, kas nepārprotami ir rakstīti šim instrumentam, ietver vairākus Havergala Braiena darbus.

Izplatīti ir skaņdarbi solo eifonijam un grupai. Kā piemērus var minēt Džozefa Horovica, Dereka Buržuā, Džona Golanda un Filipa Spārka Eifonija koncertus, kā arī Buržuā Euphoria for Euphony and Brass Band. Filips Spārks ir sarakstījis arī grāmatu Fantasy for Euphony. Ievērojami spēlētāji ir Simone Mantia (1873–1951) un viņa skolotājs Džozefs Raffayola. Mūsdienu spēlētāji ir Vendija Piktone, Niks Čailds un Stīvens Mīds.