Eiropas Savienība jeb ES ir 27 Eiropas valstu kopdarbs, lai izveidotu abpusēji izdevīgu ekonomikas un politikas kopienu. Kopš 1993. gada ES ir strādājusi, lai palielinātu ekonomiku un izplatītu cilvēktiesību attīstību visā pasaulē. Reģiona mērķi ietver Eiropas vienošanu kopīgu mērķu sasniegšanai un palīdzības sniegšanu jaunattīstības valstīm.
Pēc Otrā pasaules kara Eiropa bija sadalīta teritorija, kuru sadalīja politiskās un kultūras atšķirības. Vairāki mēģinājumi veicināt reģionālo pārvaldes struktūru, tostarp Eiropas Ogļu un tērauda kopiena un Eiropas Kopiena, guva dažādus panākumus. Rietumeiropas un Austrumeiropas varas ideoloģisko un politisko atšķirību dēļ īsta kopiena varēja izveidoties tikai pēc aukstā kara beigām.
1992. gadā dalībvalstis parakstīja Māstrihtas līgumu, kas stājās spēkā Eiropas Savienībā. Līgums iezīmēja trīs savienības pīlārus: Eiropas Kopienas, Kopējā ārpolitika un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas. Līgums paredzēja arī daudzu Austrumeiropas valstu uzņemšanu. 2001. gadā Nicas līgums vēl vairāk paplašināja noteikumus attiecībā uz jaunām valstīm.
Lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, nācijai ir jāatbilst virknei standartu, ko sauc par Kopenhāgenas kritērijiem. Tajos ir sīki aprakstītas dalībvalstu ģeogrāfiskās un politiskās vajadzības. Iekļautie standarti nosaka cilvēktiesību likumus, demokrātiju, minoritāšu aizsardzības likumus un tirgus ekonomiku. No 2008. gada trīs valstis ir kandidātvalstis, kuras tiek pārskatītas: Turcija, Horvātija un Maķedonijas Republika. Vairākas citas valstis ir identificētas kā potenciālās kandidātes turpmākai uzņemšanai, tostarp Albānija un Serbija.
Viens no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem ir vienotas tirgus ekonomikas izveide. Tirdzniecība starp dalībvalstīm lielākoties ir neierobežota. Lai gan valstis uztur atsevišķus likumus par nodokļiem un tirdzniecības standartiem, ES dalībvalstis vienojas par pamata tirdzniecības likumiem starp savām valstīm. Gandrīz visi vienas valsts radītie produkti ir likumīgi tirdzniecībai visās pārējās valstīs.
Lielākā daļa valstu, kas pieder ES, ir ieviesušas kopīgu valūtu, ko sauc par eiro. Eiro uzrauga Eiropas Centrālā banka, cenšoties veicināt visas ekonomikas, kurās ir izmantota valūta. 2008. gadā 15 valstis izmanto eiro, ko kopā sauc par eirozonu. Citām ES dalībvalstīm ir jāatbilst īpašiem finanšu un ekonomikas standartiem, pirms tām tiek atļauts ieviest valūtu. Slovēnija bija pirmā no 2004. gada paplašināšanās valstīm, kas izpildīja eiro kritērijus.
Papildus ekonomiskās stabilitātes palielināšanai Eiropas Savienība nosaka dalībvalstu politiku dažādos sociālajos un politiskajos jautājumos. Lauksaimniecība, enerģētikas politika, pretterorisma centieni, vides jautājumi un izglītība ir vienas no nopietnajām jomām, ko aptver dažādas ES komitejas. ES mērķis izveidot nāciju kaimiņattiecību kopienu joprojām ir sākumstadijā, taču jau ir redzama izmērāma ietekme ekonomiskajā un sociālajā arēnā.