Elastīgais vilnis parasti pārvietojas caur materiālu vai šķidrumu vai uz tā virsmas, neizraisot pastāvīgas strukturālas vai fiziskas izmaiņas. Parasti to identificē pēc izkropļojuma vai nobīdes. Viļņus, kas izplatās pa ūdeni, skaņu, kas pārvietojas pa gaisu, kā arī enerģiju, kas pārvietojas caur cietiem materiāliem, piemēram, Zemi, bieži raksturo kā elastīgus viļņus. Izplatību var analizēt matemātiski, savukārt elastīgā viļņa augstumu, garumu un laiku var vizualizēt, izmantojot grafiku. Īpašas ultraskaņas kameras var arī attēlot kustību pa cietu virsmu, piemēram, metāla vai papīra loksni.
Ja ūdenī iemet akmeni vai citu priekšmetu, viļņi parasti izplūst uz visām pusēm. Tos var aplūkot kā apļveida gredzenu no augšas vai novērot uz virsmas, virsmai pārvietojoties uz augšu un uz leju. Elastīgā viļņa mērīšanu var veikt, attēlojot augstumu no atskaites punkta, piemēram, no parastās ūdens virsmas. Liektās līnijas augstumu sauc par amplitūdu, kas var izstiepties virs virsmas līnijas, kā arī zem tās. Tas parasti ir viens viļņa kustības cikls.
Elastīgajiem viļņiem parasti ir virsotnes un ieplakas. No vienas virsotnes līdz nākamajai, kā arī no vienas siles līdz otrai ir cikls, ko sauc par amplitūdu. Ja elastīgo vilni salīdzina ar laiku, nevis attālumu, tad šis mērījums ir viļņa periods. Viļņa garuma dalīšana ar periodu viļņa vienādojumā parasti nodrošina viļņa ātruma vērtību.
Akustiskais vilnis bieži pārvietojas līdzīgā veidā vai nu caur gaisu, ūdeni vai cietu materiālu. Skaņas viļņa periodu sauc par tā frekvenci; to parasti mēra vienībās, ko sauc par herciem, ja brauciena laiku mēra sekundēs. Matemātiskie aprēķini parasti kļūst sarežģītāki, ja elastīgo vilni analizē caur cietu materiālu. Bieži tiek ņemtas vērā, piemēram, slāņu cilindru un cauruļu ģeometriskās īpašības, kā arī objektu blīvums, cietība un forma. Šos datus parasti analizē un reģistrē inženieri attiecībā uz tādiem objektiem kā alumīnija apvalki un dažādi mehāniskie komponenti.
Papildus matemātikas un datormodelēšanas izmantošanai elastīgo vilni var attēlot arī, izmantojot lāzerus un ultraskaņas detektorus. Eksperimentos ir izmantotas videokameras, lai attēlotu virsmas vibrācijas un analizētu dažādu materiālu elastības īpašības. Piemēram, uz metāla plāksnes šāds attēls var izskatīties līdzīgs dīķa viļņojumam. Dažādi materiāli var parādīt atsevišķus izplatīšanās modeļus, savukārt katrs veids var atšķirīgi pārraidīt elastīgo vilni stresa apstākļos.