Vispārīgi runājot, vārds “izrunāšana” attiecas uz runas veidu vai mutisku piegādi. Runāšana tiek īpaši izmantota, atsaucoties uz oratora runas veidu, runājot vai lasot skaļi publiski. Runāšana var attiekties arī uz pareizas publiskās runas izpēti, īpašu uzmanību pievēršot izrunai, gramatikai, stilam un tonim.
Tomēr runa ir vairāk nekā precīza definīcija. 1700. gados runa tika uzskatīta par mākslas veidu un formālu disciplīnu. Šajā statusā runai ir kopīgas saiknes ar pronuntiatio, publiskās runas mākslu, kas bija viena no piecām Rietumu klasiskās retorikas neatņemamajām disciplīnām. Ievērojot šīs mākslas formas mācību programmu, akadēmiskie oratori būtu pētījuši dikciju, ģērbšanos, stāju un atbilstošu žestu lietošanu. Šķiet, ka runas pasniegšanas pētījumos neizteiktā vārda komunikācija bija vienlīdz svarīga kā runātā vārda komunikācija.
Tāpat kā jebkurš īsts mācību priekšmets, runa ietver vairākus svarīgus principus. Parasti tos uzskata par artikulāciju, locīšanu, akcentu, balsi un žestu. Artikulācija attiecas uz runas skaņām un to pareizu izrunu. Līcība attiecas uz oratora balss augstumu vai toni un to modulāciju. Uzsvars attiecas uz uzsvaru, kas likts uz noteiktu zilbi, vārdu vai frāzi, salīdzinot ar uzsvara trūkumu uz citām apkārtējām zilbēm vai teikuma daļām. Runājot par runu, akcents nenorāda uz kādas konkrētas valodas rakstisku marķējumu vai reģionālo izrunu. Balss jo īpaši attiecas uz tā, kas tiek runāts vai izteikts, kvalitāti, skaidrību un efektivitāti. Žests, protams, attiecas uz jebkuru ķermeņa kustību, kas pavada runāto vārdu, jo īpaši kustību, kas paredzēta, lai uzsvērtu vai palīdzētu runāto vārdu saziņā.
Piemērs var tikt izmantots, lai precizētu runas un pronuntiatio idejas, kā tās varētu būt pētītas un saprastas 16. gadsimtā. Teiksim, orators tuvojas tribīnei nobružātā apģērbā, stāv stulbi un pilnīgi nekustīgi visas runas laikā, tomēr runā ar pareizu intonāciju un skaļumu, izmantojot efektīgu formulējumu un bagātīgu balss toni. Kritikā var teikt, ka orators bija uzrādījis pareizu runu, jo viņa runas skanējums bija pieņemams. Tomēr orators nebūtu izstādījis pareizu pronuntiatio, jo viņš bija vizuāli garlaicīgs un neaprakstāms.