Epistemoloģija ir filozofijas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka zināšanu iespējām un apjomu. No grieķu valodas epistēma, kas nozīmē “zināšanas”, epistemoloģija attiecas uz katru zinātnes disciplīnu, kas veicina cilvēku kolektīvos centienus. Epistemoloģiskās teorijas cenšas atklāt cilvēka zināšanu būtību, izcelsmi un robežas.
Var droši teikt, ka katrs filozofs kopš civilizācijas pirmsākumiem ir zināmā mērā norūpējies par epistemoloģiju. Filozofija pēc definīcijas ir mīlestība uz gudrību vai patiesu zināšanu meklējumi. Rūpīgi pārbaudot, filozofi mēģina atšķirt patiesību no pārliecības un šķietamības. Epistemoloģijas mērķis ir nodrošināt pamatu tam, ko mēs uzskatām par patiesām zināšanām.
Daudzi no svarīgākajiem filozofiem, piemēram, Platons un Aristotelis, apgalvoja, ka zināšanas ir iespējamas. Viņu epistemoloģija balstījās uz spēju skaidri atšķirt izskatu un realitāti. Platonam šo epistemoloģiju lieliski ilustrēja viņa formu teorija. Aristoteļa epistemoloģija apgalvoja, ka patiesas zināšanas var iegūt, pārbaudot cēloņus un sekas, apvienojot to ar saprāta un loģikas pielietošanu.
Citas senās filozofiskās skolas, īpaši skeptiķi, paziņoja, ka jebkuras zināšanas nav iespējamas. Viņiem tas, ko mēs saucam par zināšanām, labākajā gadījumā tiek uzskatīts tikai par ticību. Citiem vārdiem sakot, mēs nekad nevaram būt pārliecināti, ka viss ir tā, kā izskatās. Skeptiķu epistemoloģija izraisīja lielu reakciju no citām filozofijas skolām, piemēram, stoiķiem, kas bija veltīti idejai, ka zināšanas patiešām ir iespējamas.
Lai gan skepse bija senās Grieķijas produkts, apgaismības laikmeta sākumā tas piedzīvoja atdzimšanu 16. gadsimta Eiropā. Slavenais filozofs Renē Dekarts, vīlies par vispārējo viduslaiku nezināšanu, strādāja, lai izveidotu epistemoloģiju, kas sniedz pierādījumu patiesu zināšanu iespējamībai. Dekarts sāka ar skeptiķa nostāju, ka mēs neko nezinām. Uzskatot visas savas iepriekšējās zināšanas tikai par pārliecību, viņa prāts pēc tam varēja atklāt visvienkāršāko, pamata vai nepieciešamāko patiesību, ko nevarēja loģiski atspēkot. Viņš to nosauca par “šaubu metodi”.
Dekarts kļuva neapmierināts pēc tam, kad atklāja, ka viņš var šaubīties gandrīz par visu, jo, iespējams, visu viņa pieredzi var izkropļot viņa uztvere. Katra sajūta, kas rodas no viņa fiziskajām maņām, ļoti labi varētu viņu maldināt. Galu galā viņš atklāja, ka, lai tiktu maldināts, viņam ir jābūt prātam un jābūt domājošai būtnei, jeb, kā viņš slaveni teica: Cogito Ergo Sum jeb es domāju, tātad es esmu. Viņš secināja, ka, domājot, viņš varēja droši zināt, ka eksistē. Dekartam šī patiesība bija sākums epistemoloģijai, kas noteica zināšanu iespēju.