Fagots ir koka pūšaminstrumentu dubultniedru grupas dalībnieks, kurā ietilpst arī dūdas, baritona oboja, angļu mežrags F, hekelfons, oboja un oboja d’amore. Tam ir divas formas: fagots un kontrafagots vai kontrafagots. Contra parasti apzīmē instrumentu, kas ir par oktāvu zemāks nekā tas, kura vārdā tas ir nosaukts, un tas tā ir šajā gadījumā. Abas veidlapas ir netransponējoši instrumenti. Spēlētāju sauc par fagotisti.
Fagotam ir piecas daļas:
Izliekts vai bokals ir izliekta metāla caurule, kas savieno ķermeni ar dubulto niedru.
Spārna locītava jeb tenora locītava ir vieta, kur savienojas līkums un kas iet paralēli garajai locītavai.
Dubultā locītava jeb sadursavienojums, ko sauc arī par bagāžnieku, ir U-veida caurule, kas piestiprināta pie spārna un gariem savienojumiem, kas satur labās rokas rokas balstu.
Garais savienojums ir garākais caurules gabals un ir paralēls spārna savienojumam.
Zvans beidz instrumentu. Garāks zvans var palielināt instrumenta diapazonu uz leju par nelielu sekundi.
Instruments tika izstrādāts no baroka fagota, kuram bija līdzīga forma, bet mazāk taustiņu, un to visvairāk izmantoja 18. gadsimtā. Divi mūsdienās sastopamie modeļi ir vācu Heckel un franču Buffet fagots.
Fagots un kontrafagots tiek izmantoti gan orķestra, gan grupu ansambļos. Varbūt visslavenākais tās lietojums orķestra darbā ir krievu izcelsmes amerikāņu komponista Igora Stravinska baleta Le Sacre du printemps (Pavasara rituāls) sākuma daļa, I daļa “L’Adoration de la terre” ( Zemes pielūgšana), jeb kā vectēvs krievu komponista Sergeja Prokofjeva Pēteris un vilks. Neaizmirstamus fragmentus ir arī franču komponista Žorža Bizē operā Karmena Entr’acte laikā pirms II cēliena un austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta uvertīras operas Le Nozze di Figaro (Figaro kāzas) pašās pirmajās taktēs.