Fenokopija ir organismā sastopama pazīme, kas attīstās vides faktoru ietekmē un kas tuvina identisku vai līdzīgu pazīmi citā organismā, kurā šī īpašība ir ģenētisku faktoru dēļ. Šo vārdu lieto arī, lai aprakstītu iezīmi, kas izriet no vides faktoriem, kas nav sastopami citos tās pašas sugas indivīdos. Tāpēc fenokopija ir daļa no organisma fenotipa, kas sastāv no visa tā novērojamo pazīmju kopuma. Organisma genotips ir viss tā ģenētiskais kods, kas ietverts tā DNS, un ietver visas iespējamās pazīmes un īpašības, ne tikai tās, kas izpaužas konkrētajā indivīdā.
Evolūcijas un sugu attīstības izpēte ir cieši saistīta ar ģenētiku un iedzimtību. Mēģinot klasificēt organismus vai izsekot to attīstībai laika gaitā, ir svarīgi atpazīt noteiktu organisma pazīmi kā fenokopiju, nevis iedzimtu pazīmi, kas ir kodēta tā genotipā. Bieži vien fenokopija tiek sajaukta ar ģenētisku iezīmi, kas izraisa neskaidrības klasifikācijā vai identifikācijā.
Cilvēks, kura mati ir kļuvuši gaišāki, ilgstoši pakļaujoties spilgtai saules gaismai, pretstatā citiem, kuru mati dabiski ir tādā krāsā, ir viens no piemēriem atšķirībai starp fenokopiju un ģenētisku iezīmi. Vēl viens piemērs ir dzīvnieks, kura kažoks maina krāsu, mainoties temperatūrai. Piemēram, sniega kurpju zaķiem ir apmatojums, kas ziemā kļūst balts, bet vasarā iegūst raibi brūnas un pelēkas nokrāsas. Fenokopijas pazīmju piemēri visbiežāk tiek novēroti organisma izskatā, taču tie var izpausties arī organisma uzvedībā.
Vēl viens veids, kā definēt fenokopiju, ir iezīmes spēja tikt nodota organisma pēcnācējiem. Piemēram, sniega kurpju zaķa pēcnācēji saglabātu savu pelēkbrūnu krāsu, ja tie netiktu pakļauti ziemas apstākļiem. Baltā krāsa nav iedzimta, bet to ietekmē dzīvnieka vide. Izmērs ir vēl viens fenokopijas izpausmes piemērs. Dzīvnieks, kas dzīvo ar pārtiku bagātā vidē, var izaugt līdz savas sugas izmēra ierobežojumiem, savukārt tā pēcnācēji var nesasniegt līdzīgu izmēru vidē, kurā ir maz barības.